Neapmierinātība ar savu psihoterapeitu.

Jautājums:

Labdien! Terapijā eju jau 1,5 gadus, un tagad ir sasniegts posms, kad tiek apzinātas milzīgās dusmas un agresija, kas vērstas pret seksuālo varmāku, un šā brīža terapijas posma mērķis ir iegūtās traumas rekonstrukcija. Kad ar terapeitu atklāti pārrunāju savas dusmas un agresīvo attieksmi pret savu varmāku, pretī saņēmu nevis gaidīto atbalstu un iedrošinājumu,bet gan atklātu opozīciju, pie tam tiku pielīdzināta sociopātei, un šis salīdzinājums tika izteikts vēsā tonī, kurā nebija jaušama empātija. Atlikušais sesijas laiks pagāja attaisnojumos par savu neatbilstību šai diagnozei, kā rezultātā mans garīgais veselības stāvoklis ievērojami pasliktinājās. Kad pēc tam informēju savu terapeitu par pārdzīvoto, viņa atbildēja, ka nejūtas vainīga, jo neuzskata mani par sociopāti, taču viņa neko negrasās mainīt, jo ir tāda, kāda ir. Tāpat arī piebilda, ka šaubās, vai kāds man varētu nodrošināt komfortu. Jautāju ms, vai šāda rīcība no terapeita puses laikā, kad notiek cīņa ar traumas izraisītajām sekām, uzskatāma par piemērotu un pacientam palīdzošu? Vai pacienta vēlme šajā brīdī pēc atbalsta un sapratnes ir uzskatāma par nerealizējamām ilgām pēc komforta? Šobrīd vairs nav uzticības savam terapeitam, kā arī šaubos, vai iespējams turpināt mūsu tālāko sadarbību.

Atbilde:

Labdien!

Jūsu aprakstītā situācija sāpīga un sarežģīta. Tomēr man negribētos to aplūkot kategorijās “laba terapeite”- “slikta terapeite”, bet drīzāk kā divu cilvēku, kas līdz šim labi sadarbojušies kopīga mērķa- Jūsu veselības atgūšanas labā, nesaprašanos.

Jūs esat dusmīga, jo neesat saņēmusi tādu terapeites izturēšanos kā vēlējāties, gaidījāt. Tomēr te redzu vismaz vienu pārpratumu- Jums likās, ka viņa Jūs pielīdzina sociopātei un tas sagādāja Jums ciešanas, viņa noliedza, ka šādi par Jums domā, bet tas neizraisīja atvieglojumu. Kāpēc tā? Jūs esat dusmīga un, liekas, visu redzat melnās krāsās, atšķeļot nost saprašanos un empātiju, kas (pieņemu, ka tomēr)  bijusi pusotra gada garumā un kas ļāvusi traumu iztrādē labi virzīties uz priekšu.

Varbūt Jums veidojas sajūta, ka terapeite Jūs moka un daudz neatšķiras no varmākas, no kā cietāt? Ja tā, tad te darbojas projekcija, kas dusmas un agresiju, ko jūtat pret varmāku, pārvirza uz terapeiti (labvēlīgu un palīdzošu personu). Tā var būt. Terapijas procesā jūtas pret terapeitu var mainīties un būt ļoti dažādas, pat diametrāli pretējas.

Es ieteiktu terapiju turpināt un atšķetināt nesaprašanās mudžekli- runāt par savām dusmām un vēlmēm. Jums abām kopīgi vajadzētu formulēt, kādu tieši attieksmi pret sevi vēlaties saņemt, vai Jūsu vēlmes ir reālistiskas vai varbūt pārmērīgas, realitātē nesasniedzamas (uz to norāda terapeites piezīme par neiespējamo komfortu), un vai citāda terapeites izturēšanās tiešām nozīmē emocionālu vēsumu, atraidījumu (kā to uztvērāt), jeb viņa vienkārši ir atturīgāka kā Jūs gribētu, bet tomēr jūt līdzi un vēlas palīdzēt. Tikai ne tik ekspresīvi, kā Jūs vēlētos. Tādā gadījumā Jums vajadzētu samierināties, ka viņa ir tāds cilvēks kā ir, Jums- pieņemams un patīkams (citādi taču pie viņas tik ilgi neietu!), tikai ar savām īpatnībām.

Ja rodas šaubas, vai tiekat pieņemta, varat arī konkrēti jautāt par viņas attieksmi. Varbūt Jums gribas, lai terapeite jūtas tāpat kā Jūs, vai ļoti jūs žēlo, šausminās, un sarūgtina vai aizvaino, ka viņas jūtas ir mērenākas.

Vēl viena iespēja, ka terapeite tiešām uz Jums apvainojās un sadusmojās un ienesa to savtarpējās  attiecībās. Tā nebūtu terapeitiska rīcība, un, protams, Jums nepalīdzētu. Kvalitatīva izglītība un pietiekoši ilga terapeita personīgā terapija gan šādu iespēju izslēdz. Tomēr, ja neesat droša par viņas profesionalitāti, atkal- jautājiet un iegūstiet sev noderīgas atbildes!

Mana atbilde nav viennozīmīga, ceru, ka tajā atradīsiet ko sev noderīgu.