Pie psihoterapeita griezās 30 gadus vecs vīrietis, kas nebija apmierināts ar savu profesionālo izaugsmi. Vīrietim bija laba izglītība un darbs lielā uzņēmumā ar attīstības iespējām, viņa kolēģi kāpa pa karjeras kāpnēm uz augšu, taču viņš, lai arī zinošs un tālredzīgs, nebija saņēmis nevienu paaugstinājumu. Vīrietis pats domāja, ka viņam traucē pārmērīgs biklums un nedrošība.
Sarunā atklājās, ka vīrietim bijuši ļoti stingri un prasīgi vecāki, kas vienmēr atraduši nepilnības, par ko nesaudzīgi aizrādīt, bet reti- uzslavējuši. Cik vien sevi atceras, viņš vienmēr juties nepārliecināts, drošāk bijis klusēt un stāvēt malā.
Vīrieša iekšējā pasaulē redzams konflikts starp pretrunīgām jūtām- no vienas puses viņš vēlas realizēt savas idejas, gūt panākumus, just gandarījumu par paveikto un piedzīvot citu atzinību, no otras puses- baidās kļūdīties, tikt kritizēts, pat izsmiets un piedzīvot kaunu par izgāšanos.
Terapijas sākumā vīrietis jūtās priecīgs un atvieglots, ka tiek uzklausīts un pieņemts, taču pēc psihoterapeita atvaļinājuma, viņš palika arvien klusāks, sūdzējās, ka nezina, par ko runāt, un sacīja, ka varbūt viņam nav vērts vairs nākt. Kaut kas notika psihoterapeita un pacienta attiecībās, un sadarbība draudēja pārtrūkt.
Ārsts saprata, kas notiek vīrieša iekšējā pasaulē, jo redzēja, ka pacients viņa kabinetā izmanto to pašu stratēģiju, ko darbā- ieraujas sevī un paiet malā (tā vietā, lai izteiktu savas domas, iebildumus, prezentētu savu viedokli un aizstāvētu to), un tā ir tā pati stratēģija, kas viņu kā bērnu pasargāja no vecāku neapmierinātības. Taču, ja bērnībā tas vīrietim palīdzēja, jo klusējot un apslāpējot iniciatīvu, viņš vecākus nesadusmoja un varēja iegūt vairāk bērnam tik ļoti vajadzīgās vecāku mīlestības un sajūtas, ka vecāki lepojas ar viņu, tad izaugot, šāda izturēšanās viņam traucēja gūt sasniegumus.
Terapeits interpretēja, ka pacients, iespējams, ir ar kaut ko neapmierināts, bet neuzdrīkstas to teikt, jo baidās terapeitu sadusmot, un ka vīrietis, varbūt ir juties pamests vai atraidīts terapeita atvaļinājuma laikā. Vīrietis atviegloti nopūtās un pastāstīja, ka terapeita atvaļinājums viņam tiešām licies par garu un ka, viņaprāt, ir neprofesionāli atstāt savus pacientus uz tik ilgu laiku, viņš strādā ar klientiem un nekad tā nedarītu.
Terapeits pieņēma vīrieša jūtas un piekrita, ka atvaļinājums tiešām bijis garš un ka viņš var saprast, ka vīrietim pietrūcis abu sarunu. Tas izraisīja būtisku pavērsienu terapijā un arī vīrieša dzīvē.
Kas īsti notika? Vīrietis uzdrīkstējās atklāt savas patiesās jūtas (dusmas) un piedzīvoja, ka tiek pieņemts un nesaņem „gaidīto bārienu,” kritiku, pretuzbrukumu, terapeits viņam sniedza pilnīgu jaunu pieredzi- ka ir iespējams uzdrīkstēties un atklāt sevi, savas domas, izjūtas un ka cilvēki var uz to reaģēt arī citādi kā uzbrūkot un nonievājot.
Ieguvis šo vienu jauno pieredzi, vīrietis (jo viņš patiesībā bija drosmīgs un talantīgs) uzdrīkstējās nākt klajā ar savu ideju darba sapulcē, un viņa ierosinājums tika uzņemts atzinīgi. Viņš ieguva vēl vienu apstiprinājumu tam, ka iniciatīva var nest kaut ko labu. Un laikam jau lieki piebilst, ka vīrieša karjera izkustējās no sastinguma punkta, protams, viņš saņēma arī kritiku un atraidījumus, bet pārliecinājās, kas tas nebūt nav tik briesmīgi un pazemojoši, kā viņam likās bērnībā.
Pārmaiņas izraisīja notikušais pacienta- terapeita attiecībās, terapeits nereaģēja tādā veidā kā paredzēja pacienta modelis, deva jaunu- daudz veselīgāku un adaptīvāku pieredzi. Un tā pamazām nostiprinājās un mainīja vīrieša iekšējo pasauli, un līdz ar to- visu viņa dzīvi.
Terapijas ilgums bija divi gadi un astoņi mēneši, atvieglojumu un garastāvokļa uzlabošanos vīrietis juta jau pēc pirmās sesijas, bet pirmās nozīmīgākās personības pārmaiņas parādījās pēc septiņiem mēnešiem, pēc terapeita pirmā atvaļinājuma.