36g.v. sieviete, braucot autobusā, piedzīvoja sirdsklauvju lēkmi, viņu pārņēma spēcīgas bailes, ka viņa var pēkšņi nomirt, sieviete nosvīda slapja, viņai sāka trīcēt rokas un trūkt gaisa, viņa lūdza izsaukt ātro palīdzību un tika nogādāta slimnīcā. Tur noskaidrojās, ka sievietes sirds ir vesela un ka viņa pārcietusi panikas jeb trauksmes lēkmi, kas nav dzīvībai bīstama un pāriet pati no sevis. Taču pārdzīvotās izjūtas bija tik spēcīgas, ka sieviete turpmāk sāka izvairīties braukt ar autobusu, lai tikai kaut ko tādu nepiedzīvotu vēlreiz.
Nākošā trauksmes lēkmē viņu pārsteidza tunelī, viņai bija sajūta, ka viņa zaudēs samaņu un cilvēki viņu sabradās, ka neviens nevarēs palīdzēt. Tā arvien pieauga „bīstamo” vietu daudzums, līdz viņa piedzīvoja panikas lēkmi darbā, un tas bija kritiskais punkts. Ko darīt tālāk, kā lai iet uz darbu? Atmest ar roku karjerai? Sieviete atrada sevī spēku un griezās pie ģimenes ārsta, beidzot gatava nopietni cīnīties ar savu problēmu (līdz tam viņa izvairījās to uztvert nopietni, lai arī trauksmes lēkmes ļoti apgrūtināja viņas dzīvi) un tika nosūtīta pie psihoterapeita.
Psihoterapijā noskaidrojās, ka sievietes vecāki bieži konfliktējuši, un strīda karstumā mamma izmisumā skrējusi ārā no mājas, kliedzot, ka viņa nevienam nav vajadzīga. Mamma vienmēr atgriezusies, bet paciente spilgti atcerējās briesmīgos izmisuma pilnos mirkļus, kad sēdēja sarāvusies čokurā savā gultā un baidījusies, ka nekad vairs mammu neredzēs. Tā bijusi neizturama pamestības un vientulības sajūta. Mammai atnākot viņa atviegloti nopūtusies un klusiņām aizmigusi.
Sieviete bērnībā pārdzīvojusi spēcīgas un atkārtotas atstāšanas, mammas zaudējuma bailes, turklāt nav saņēmusi mierinājumu ne no tēta, mammai projām esot, ne no mammas, kad viņa pārnāca. Šīs bailes nofiksējās viņas iekšējā pasaulē, un atgādināja par sevi draudošas šķiršanās situācijā (pirms brauciena autobusā sieviete bija sastrīdējusies ar savu draugu, un viņš bija pateicies, ka nezina, vai vēlas turpināt abu attiecības).
Sievietes grūtību avots bija neizdzīvotas, neatrisinātas šķiršanās sāpes, kas likās neizturamas, viņai nebija pieredzes, kā sāpīgu šķiršanos pārdzīvot. Taču draudi- sastapties ar sāpīgām jūtām, kas uzlūkotas kā nepanesamas, drausmīgas, tika pārnesti no iekšējās pasaules un ārējo- autobusu, tuneli u.c. ar sekojošo izvairīgo uzvedību, un dvēsele uz kādu laiku tika pasargāta smagiem, satricinošiem pārdzīvojumiem.
Psihoterapijā uzticama un saprotoša ārsta klātbūtnē, sieviete spēja izraudāt aizturētās asaras un paraudzīties uz savu dzīvi ar citām acīm. Zaudējums vienmēr sāp, bet, ja ļaujam sev sērot un bēdāties, un raudāt, sāpes ar laiku norimst un brūce sadzīst.
Sieviete vairs nepiedzīvoja panikas lēkmes, spēja brīvi pārvietoties, viņa palika kopā ar draugu, un abu attiecības uzlabojās, un viņa guva panākumus darbā, jo noticējusi sev, spēja brīvi izteikt savas domas un aizstāvēt tās. Citi cilvēki teica, ka viņa kļuvusi drošāka un priecīgāka. Te redzam, kā atraisoties sāpīgajam mezglam, mainījās arī citas lietas viņas dzīvē.
Psihoterapijas ilgums bija četri gadi, trauksmes lēkmju biežums ievērojami samazinājās uzreiz pēc terapijas uzsākšanas, tās pilnībā izzuda pirmā gada laikā.
Man pašai ir loti biezi tādas sajutas