Jautājumi un atbildes

Ko darīt, ja ir zems pašnovērtējums?

Jautājums: Labvakar.Man ir 28 gadi un cik es sevi zinu man visu laiku ir zems pašnovērtējums un es sev riebjos un bail no atbildības.Darbā saka ka man jajiet pie psihologa,bet man nepatīk tādi ārsti un es neticu vai man varētu palīdzēt mainīt pašnovērtējumu.Sakiet lūdzu vai man tiešām būtu jāaiziet pie psihologa?Paldies.

Labdien!

Pastāvīgs riebums pret sevi un nedrošība ir ļoti smagas un mokošas jūtas, kas pavisam noteikti nav savienojamas ar emocionālu labsajūtu. Jums būtu steidzami jāmeklē psihoterapeita palīdzība (neesmu kompetenta novērtēt, vai varētu palīdzēt arī psihologs). Tā, kā aprakstāt, cilvēkam justies nevajadzētu, esat mocījies (-jusies) jau gandrīz 30 gadu, vai gribat tā nodzīvot visu dzīvi? Pats no sevis visdrīzāk nekas nemainīsies (ja jau līdz šim tas nav noticis). Pašnovērtējumu un attieksmi pret sevi var mainīt, tikai tas no Jums prasīs ieguldījumu, būtu jānoskaņojas ilgākam darbam ar sevi, bet rezultāts būs tā vērts. Jūs iegūsiet dvēseles mieru, gandarījumu par paveikto un droši varēsiet skatīties cilvēkiem acīs.

Nepatika pret “tādiem ārstiem” izzudīs, ja atradīsiet speciālistu, ar kuru izveidosies laba sadarbība, jutīsieties saprasts (-ta), tomēr, lai tas notiktu, Jums ir jāpamēģina. Ja attiecības neveidojas, meklējiet citu.

Lai Jums izdodas!

Dēla rupjā valoda.

Jautājums:

Kaa reagjeet,ja mans deels(16),peec meegjinaajuma ar vinju komuniceet, velta man visrupjaakos nosaukumus,veel,kaut es nospraagtu u.t.t.Tas jau ievelkas gadiem,un nu jau katru dienu “uzkriitu uz nerva”.Laiks,kad vareeja iedot pa muti,pagaajis.Objektiivi veerteejot,esmu ļoti normaala,mieriiga,straadiiga sieviete. Patiesi,nesaprotu ko domaat,gaidiit,kaa reagjeet?

Atbilde:

Labdien! Jūsu situācija nepatīkama un grūta, labā ziņa ir tāda, ka pēc 16 gadu vecuma komunikācija ar pusaudzi parasti uzlabojas. Pusaudži eksperimentē ar rupjiem vārdiem un ekspirementē ar robežām- cik daudz ar kuru cilvēku var atļauties. Ja agrāk esat “iedevusi pa muti”, tas liek domāt, ka arī pati dusmās vai bezspēcībā esat nesavaldīga un pārkāpjat robežas, tad arī dēlam to vieglāk izdarīt (esat iedevusi paraugu).

Ja gadiem ievilkušās sliktas attiecības, tad varbūt jau nojaušat nesaskaņu cēloni. Vai tur varētu ko darīt? Pusaudža vecumā- normāli, ka bērnu- vecāku attiecības pasliktinās, bērns vecākus noraida, vērtē kā “stulbus” un “nesaprotošus”, ja jau pirms pārejas vecuma nesapratāties ar dēlu- plaisa palielināsies.Taču kļūstos pilngadīgam un aizejot no vecāku mājām, bērna izturēšanās pret mammu un tēvu uzlabojas. Tā nu atliek izturēt un gaidīt.

Šobrīd, man liekas, varat tikai aizrādīt dēlam, atteikties risināt kaut kādus jautājumus, kamēr viņš nerunā pieklājīgi, neturpināt sarunu. Jūs arī varētu ieklausīties viņā, kas tieši no Jūsu puses izraisa rupjību lavīnu, un, ja iespējams, apdomāt, kā pati varat paiet viņam pretī, piekāpties. Vēl palīdzoša ir vīrieša klātbūtne, jo no tēva pusaudži baidās vairāk kā no mammas.

Lai izdodas!

Depresija dēlam.

Jautājums:

Labdien, Arī man ir sajūta,ka dēlam ir depresijas simptomi.Pirms trīs mēnesiem vinš atgriezās no UK, ar domu palikt LV,meklet darbu, dzīvot. Uz UK vins aizbrauca apstākļu spiests,krīze, darba zaudējums.Tobrīd vins studēja. Paņēma akadēmisko.Darbu joprojām nav atradis,sapelnītā nauda iet uz beigām un tas vinu nomāc. Simtomi-zaudējis motivāciju,viņam grūti saņemties darīt jebko,dienā guļ(gulšņā) pa 16 stundām,mācības ir pametis novārtā,jo neredzot jēgu.Pats saprot,ik pa laikam saņemās,bet krīt atpakal.Biezi mainās plāni,nevar koncentrēties uz kādu noteiktu mērķi.Vins ir ar mieru meklēt palīdzību. Jautājums,ar ko lai sāk. Vai jādodas pie ģimenes ārsta vai labāk jāmeklē psihoterapeita palīdzība? Paldies.

Atbilde:

Ieteiktu sākt ar ārstu-psihoterapeitu. Šķiet, Jūsu dēls jūtas vīlies un zaudējis cerības, kā nokļuvis strupceļā, un izeju no tā , iespējams, var atrast bez zāļu palīdzības. Ārsts psihoterapeits arī atpazīs stāvokli, kad noteikti vajag lietot medikamentus vai veikt papildus izmeklējumus. Ļoti veselīgi, ka dēls nepadodas un meklē risinājumu, pieņem palīdzību (arī Jūsējo). Vēlu veiksmīgu izvēli un atlabšanu! Atvainojos par kavēšanos ar atbildi!

Pāridarījumi meitenītei bērnudārzā.

Jautājums:

sešus gadus veca meitene bērnudārzā tika izsmieta un fiziski iespaidota no vienaudžu puses. šobrīd bērnam ir mājmācība – sagatavošanās skolai. meitene satraucas, kad ir jāiet skolā, vienaudžu pulkā, bieži prasās uz tualeti pačurāt utt. Kāds speciālists varētu šādam bērnam palīdzēt.

Atbilde:

Labdien!

Smaga situācija bērnam un visai ģimenei. Indiviuālā apmācība nav labākā izeja no tās, jo problēma netiek atrisināta, tikai novērsta. Meitenītei vajadzētu atgriezties vienaudžu vidū un justies tur labi.

Liela nozīme ir  sarunai ar bērnudārza audzinātājām- kā tas var būt, ka grupiņā pieļaujama vardarbība, kā to novērst (par to jācīnās mācību iestādei- jānodrošina labvēlīga vide), varbūt jārunā arī ar citu iesaistīto bērnu vecākiem.

Ja tiešām vide tik nelabvēlīga un pedagogi un iestādes vadītāji bezspēcīgi- jāmeklē cits bērnudārzs vai sagatavošanas klasīte skolā. Meitenei svarīgi redzēt, ka vecāki nepadodas, cīnās par viņas interesēm, aizstāv, meklē izeju.

Nākamais solis būtu iemācīt meitenei sevi aizstāvēt, cīnīties, aktīvi meklēt palīdzību, ja saviem spēkiem netiek galā (jo situācijas ar nejaukiem cilvēkiem var atgadīties jebkurā vietā, no visām nebūs iespējams izvairīties), veiksmīgāk sadarboties ar bērniem, draudzēties.

Tomēr problēmas sakne var arī nebūt bērnudārzā. Varbūt notiekošajā savu lomu spēlē attiecības ar vecākiem- kāds ir dusmīgs, autoritatīvs, vai tieši otrādi- pārlieku bažīgs, vecāki pārlieku aizņemti, nav laba māju gaisotne? Varbūt meitenei bijuši kādi smagi, ar bērnudārzu nesaistīti notikumi, kas apgrūtina iejušanos grupiņā? Neviļus iznāk mest aizdomu ēnu, bet problēmu ar vienaudžiem pamatā var būt arī kādas grūtības mājās vai smagi tagadnes vai pagātnes pārdzīvojumi ārpus bērnudārza. Arī jautājuma uzdošanas veids liek domāt, ka to neuzdod mamma vai tētis par savu bērnu…

Runājot par speciālistu palīdzību, ieteiktu smilšu spēļu terapeitu (īpaši, ja ir vēl kādi citi smagi dzīves aspekti). Tomēr šeit redzu vajadzību pēc trīspusējas- ģimenes, pedagogu un psihoterapeita (kas specializējiem darbā ar bērniem jeb smilšu spēļu tehnikā)- sadarbības. Ja ir tik smagi, ka nepieciešamas zāles (to pateiks psihoterapeits), tad būtu vēl jāiesaista bērnu psihiatrs.

Lai ar kopīgām pūlēm topošajai skolniecei labs skolas gaitu sākums!

 

Neapmierinātība ar savu psihoterapeitu.

Jautājums:

Labdien! Terapijā eju jau 1,5 gadus, un tagad ir sasniegts posms, kad tiek apzinātas milzīgās dusmas un agresija, kas vērstas pret seksuālo varmāku, un šā brīža terapijas posma mērķis ir iegūtās traumas rekonstrukcija. Kad ar terapeitu atklāti pārrunāju savas dusmas un agresīvo attieksmi pret savu varmāku, pretī saņēmu nevis gaidīto atbalstu un iedrošinājumu,bet gan atklātu opozīciju, pie tam tiku pielīdzināta sociopātei, un šis salīdzinājums tika izteikts vēsā tonī, kurā nebija jaušama empātija. Atlikušais sesijas laiks pagāja attaisnojumos par savu neatbilstību šai diagnozei, kā rezultātā mans garīgais veselības stāvoklis ievērojami pasliktinājās. Kad pēc tam informēju savu terapeitu par pārdzīvoto, viņa atbildēja, ka nejūtas vainīga, jo neuzskata mani par sociopāti, taču viņa neko negrasās mainīt, jo ir tāda, kāda ir. Tāpat arī piebilda, ka šaubās, vai kāds man varētu nodrošināt komfortu. Jautāju ms, vai šāda rīcība no terapeita puses laikā, kad notiek cīņa ar traumas izraisītajām sekām, uzskatāma par piemērotu un pacientam palīdzošu? Vai pacienta vēlme šajā brīdī pēc atbalsta un sapratnes ir uzskatāma par nerealizējamām ilgām pēc komforta? Šobrīd vairs nav uzticības savam terapeitam, kā arī šaubos, vai iespējams turpināt mūsu tālāko sadarbību.

Atbilde:

Labdien!

Jūsu aprakstītā situācija sāpīga un sarežģīta. Tomēr man negribētos to aplūkot kategorijās “laba terapeite”- “slikta terapeite”, bet drīzāk kā divu cilvēku, kas līdz šim labi sadarbojušies kopīga mērķa- Jūsu veselības atgūšanas labā, nesaprašanos.

Jūs esat dusmīga, jo neesat saņēmusi tādu terapeites izturēšanos kā vēlējāties, gaidījāt. Tomēr te redzu vismaz vienu pārpratumu- Jums likās, ka viņa Jūs pielīdzina sociopātei un tas sagādāja Jums ciešanas, viņa noliedza, ka šādi par Jums domā, bet tas neizraisīja atvieglojumu. Kāpēc tā? Jūs esat dusmīga un, liekas, visu redzat melnās krāsās, atšķeļot nost saprašanos un empātiju, kas (pieņemu, ka tomēr)  bijusi pusotra gada garumā un kas ļāvusi traumu iztrādē labi virzīties uz priekšu.

Varbūt Jums veidojas sajūta, ka terapeite Jūs moka un daudz neatšķiras no varmākas, no kā cietāt? Ja tā, tad te darbojas projekcija, kas dusmas un agresiju, ko jūtat pret varmāku, pārvirza uz terapeiti (labvēlīgu un palīdzošu personu). Tā var būt. Terapijas procesā jūtas pret terapeitu var mainīties un būt ļoti dažādas, pat diametrāli pretējas.

Es ieteiktu terapiju turpināt un atšķetināt nesaprašanās mudžekli- runāt par savām dusmām un vēlmēm. Jums abām kopīgi vajadzētu formulēt, kādu tieši attieksmi pret sevi vēlaties saņemt, vai Jūsu vēlmes ir reālistiskas vai varbūt pārmērīgas, realitātē nesasniedzamas (uz to norāda terapeites piezīme par neiespējamo komfortu), un vai citāda terapeites izturēšanās tiešām nozīmē emocionālu vēsumu, atraidījumu (kā to uztvērāt), jeb viņa vienkārši ir atturīgāka kā Jūs gribētu, bet tomēr jūt līdzi un vēlas palīdzēt. Tikai ne tik ekspresīvi, kā Jūs vēlētos. Tādā gadījumā Jums vajadzētu samierināties, ka viņa ir tāds cilvēks kā ir, Jums- pieņemams un patīkams (citādi taču pie viņas tik ilgi neietu!), tikai ar savām īpatnībām.

Ja rodas šaubas, vai tiekat pieņemta, varat arī konkrēti jautāt par viņas attieksmi. Varbūt Jums gribas, lai terapeite jūtas tāpat kā Jūs, vai ļoti jūs žēlo, šausminās, un sarūgtina vai aizvaino, ka viņas jūtas ir mērenākas.

Vēl viena iespēja, ka terapeite tiešām uz Jums apvainojās un sadusmojās un ienesa to savtarpējās  attiecībās. Tā nebūtu terapeitiska rīcība, un, protams, Jums nepalīdzētu. Kvalitatīva izglītība un pietiekoši ilga terapeita personīgā terapija gan šādu iespēju izslēdz. Tomēr, ja neesat droša par viņas profesionalitāti, atkal- jautājiet un iegūstiet sev noderīgas atbildes!

Mana atbilde nav viennozīmīga, ceru, ka tajā atradīsiet ko sev noderīgu.

Meita negrib iet uz bērnudārzu.

Jautājums:

Labvakar! Mūsu atvasīte nu jau otro gadu iet uz bērnudārzu, bet tā īsti iejutusies nav vēl joprojām un jo projām sapņo par to, ka uz bērnudārzu nevajadzēs iet. Viens no iemesliem- viņai “nepatīk” audzinātāja, kurai skaļa balss, un kura rājas un puikas, kas sit un grūž. Ar aduzinātāju esmu runājusi- viņa nekādas problēmas meitas uzvedībā nav pamanījusi, ja nu vienīgi pievērsusi bērnam pa maz uzmanības, jo bērns visu prot un māk. Visu savu sāpi esmu izteikusi audzinātājai, kura cenšas ar meitu sadraudzēties un veidot kontaktu. It kā bija jūtams neliels uzlabojums meitas sajūtās, bet nu atkal viss pa vecam-gaida, kad būs brīvdienas un dusmojas, ka tās nav uzreiz, pie tam viņa labāk izvēlas slimot, nekā būt vesela un doties uz bērnu dārzu. Sakiet lūdzu, kā man, kā bērna vecākam rīkoties un ko darīt, lai palīdzētu bērnam? Un kāds ir psihologa viedoklis par b/d grupiņas maiņu, ja bērns pats par to izrāda interesi.

Atbilde:

Labdien! Iemesli nepatikai pret bērnudārzu varētu būt daudzi. Ja meitiņai vēl nav trīs gadu, visticamākais- viņa vēl nav gatava iet dārziņā, tad labākais- būtu atrast iespēju uz pusgadu, gadu bērnudārza gaitas atlikt. Ja vecums pārsniedz trīs gadus, arī tad tās var būt šķiršanās grūtības no mammas, vecākiem (tad meitai būs grūtības arī palikt ar omīti, palikt vienai bērnu laukumiņā lielveikalā). Nepatika pret skaļo un mazliet nevērīgo audzinātāju arī var būt negribēšanas avots, tomēr ar simpātisku audzinātāju tādā gadījumā grūtībām vajadzēja pazust. Varbūt iemesls slēpjas attiecībās ar vienaudžiem- trūkst saskarsmes pieredzes, mākas sevi aizstāvēt pret puikām. Varbūt meitiņa pati par sevi jūtas nedroša, bikla- audzinātāja viņas grūtības nav ievērojusi, tas liek domāt, ka viņa nerāda savas izjūtas, patur tās sevī. Esat meitu daudz apvaldījuši, ierobežojuši? Varbūt pati daudz raizējaties, jūtaties nedroša- tad viņa var būt pārņēmusi Jūsu attieksmi pret pasauli…

Ja vecums lielāks par 3 gadiem:

Ieteiktu Jums apmeklēt smilšu spēļu terapeitu, lai tiktu skaidrībā, kas tieši aiz nepatikas pret bērnudārzu slēpjas un kā vislabāk meitai palīdzēt.

Katrā ziņā būtu svarīgi, cik iespējams, meitas situāciju atvieglot- mainīt grupiņu, ātrāk iet pakaļ uz dārziņu (varbūt kādu dienu pirms pusdienas laika), iedrošināt un mācīt aizstāvēties pret pārdarītājiem. Varat arī pavērot viņas komunikāciju ar vienaudžiem, varbūt tur redzamas kādas grūtības (sadarboties, piekāpties, uzdrīkstēties)- kuras, esot līdzās, palīdzēt pārvarēt. Atbalstīt un slavēt visas patstāvības izpausmes, tādējādi veicinot vēlmi augt lielai un attīstīties (pretēju vēlmei regresēt- slimot un palikt mājās).

Lai izdodas rast risinājumu!

Vīrietis smīn par citu sāpēm, nemāk mierināt.

Jautājums:

Sakiet lūdzu, kas par iemeslu varētu būt tam, ka vīrietis (40g) ja kāds raud vai ir par kaut ko bēdīgs nevis cenšas to otru mierināt vai saprast problēmu, bet vienkārši nejauki smīn un neko nesaka. Pats saka, ka tas viņam tā neapzināti sanākot. Šāda taktika tiek pielietota gan pret sievu, gan meitām. Attiecības ar savu mammu viņam sliktas, jo mamma ļoti valdonīga, ģimenē nav pieņemtas nekādas mīļuma izpausmes. Ko šāda situācijā varētu darīt, jo pie psiholga viņš iet atsakās. Šajā situācijā ļoti žēl meitiņu. Pašam viņam šķiet, ka viss ir kārtība.

Atbilde:

Cilvēkam, kurš pats augot nav saņēmis ne mīļumu, ne mierinājumu, grūti (dažreiz pat bez īpaša darba ar sevi  neiespējami,- ja pieredze bijusi ļoti skarba) to nodot tālāk- saviem bērniem, sievai, citiem tuviniekiem. Visticamāk, ka Jūsu vīrs nepriecājas par asarām un sāpēm un negrib neko ļaunu, bet vienkārši nemāk, nezina, kā ar šādām jūtām apieties, ko darīt, kad kāds raud, kādus vārdus teikt. Viņš, domājams, jūtas apmulsis, nedrošs- tāpēc arī neapzināts smīns.

Ja pie psihologa (psihoterapeita) viņš iet nevēlas, tad kaut ko darīt šajā situācijā varat vienīgi Jūs. Lūk, daži ieteikumi:

mierināt meitiņas pati (bērniem svarīgi mierinājumu saņemt, mazāk svarīgi, no kura tieši no vecākiem);

pārvarēt dusmas uz vīru (viņš tāds ir, jo daudz cietis, nevis slikta rakstura dēļ) un palīdzēt viņam iemācīties sniegt mierinājumu- pateikt, ko tieši meitas no viņa gaida, piemēram, “paņem viņu klēpī un vienkārši pašūpo”, “apskauj viņu un piespied sev klāt”, “viņai pietiktu, ja tu pateiktu, ka tev žēl viņas”, “papūt sasisto vietu un pasaki, ka sāpes pāries”, iedrošiniet viņu, ka viņam izdosies un meitas būs ļoti pateicīgas, pēc tam paslavējiet, rēķinieties, ka pirmās reizes būs neveiklas;

pastāstiet meitām, ka tētis viņas mīl un ir labs, bet vienkārši neprot izrādīt maigas jūtas (kuras viņam ir!)- cilvēki ir dažādi, ir arī tādi, līdztekus šim trūkumam varat izcelt tēta labās īpašības, rādīt to, ko viņš meitām ir sniedzis- piemēram, iemācījis braukt ar riteni, aizvedis pie uz kino u.tml. (rādīt meitām to veidu, kā tētis izrāda savu mīlestību, un tāds noteikti ir);

atcerēties iemeslus, kādēļ izvēlējāties būt kopā tieši ar šo cilvēku un apdomāt, kā pati varētu būt labākās attiecībās ar viņu, tas nozīmē- ko darīt ar savu aizvainojumu (un tas nav ātri atrisināms, viegli atbildāms jautājums).

Lai izdodas!

Netieku galā ar savu meitu.

Jautājums:

Sveiki! Saprotu,ka no attāluma, neredzot bērnu, grūti būs komentēt situāciju, bet es vairs nezinu,ko darīt. Meitai ir gadiņi. Grūtniecības laikā viņas tēvs mani psiholoģiski pazemoja un terorizēja, skandāli mājās turpinājās 1,5gadu, līdz es tiku no šī vīrieša vaļā. Bet jau kopš dzimšanas es novēroju savā bērnā nevaldāmas, biedējošas histēriju lēkmes. Bieži tās notiek naktī,kad pilnīgi guļoša viņa pēkšņi pamostas ar šausmīgu kliegšanu un nekas nespēj viņu nomierināt, tas ilgst ap 20-30 min, kuru laikā liekas,ka viņa mūs nedzird un nelaiž sev klāt, ka bērns ir kaut kur citur. Arī ikdienā ir problēmas ar viņas audzināšanu- pilnīga nepaklausība un ļoti liels nervozums, kas izpaužas nemitīgā kustīgumā, nespēj ne mirkli nosēdēt uz vietas, nespēj koncentrēties uz kaut ko ilgstoši. Bērnudārza gaitas nepatīk un situāciju vēl vairāk pasliktina- bērns ir kļuvis vēl čīkstīgāks. Brīžiem nolaižas rokas… Bet audzinātājas saka, ka tas nav hiperaktivitātes sindroms, bet gan šausmīgs nervozums. Man brīžiem liekas,ka bērnam burtiski “iet ciet” kaut kas… Varbūt varat palīdzēt ar vismaz kaut kādu padomu?Būšu pateicīga!Paldies par man veltīto laiku!

Atbilde:

Labdien! Paldies par jautājumu! Pirmais, ko Jums ieteiktu,- apmeklēt bērnu neirologu, nakts šausmas var būt arī neiroloģiskas saslimšanas izpausme, tad meitai palīdzētu zāles.

Runājot par nervozitāti, tā ir ļoti atkarīga ne tikai no pārdzīvojumiem, atrodoties mammas vēderā, un māju gaisotnes dzīves sākumā, bet ļoti daudz arī no tā, kā jūtaties Jūs pati, cik priecīga, mierīga un līdzsvarota esat ikdienā. Līdz ar to rūpes pašai par savu labsajūtu un savas dzīves sakārtoša ir otrs, ko Jūs varētu darīt.

Un visbeidzot un tikpat nozīmīgi- veidot tādas attiecības ar meitu, kas ļautu viņai justies drošākai un mierīgākai. Un te ir vairāki svarīgi soļi: plānojiet dienas ritmu tā, lai pēc iepsējas mazinātu steigu,- celieties mazliet ātrāk, lai rīta cēliens paietu mierīgi, nesteidziniet meitu ar ģērbšanos, nerājiet par kavēšanos, samīļojiet, kad modinat un dariet to ar smaidu sejā, līdzīgi- par gulētiešanu, dodieties pie miera savlaicīgi, lai iznāk laiks gan sarunai par dienas gaitām, gan pasaciņai, dziediet šūpuļdziesmas pat ja Jums ir slikta balss un nav muzikālās dzirdes. Katru dienu vismaz 20-30 minūtes veltiet meitai nedalītu uzmanību, tas būtu-  priecīgi un aizrautīgi dariet kopā to, ko viņa vēlas- runājieties, spēlējiet paslēpes, spēlējieties ar lellēm, dejojiet, dziediet u.t.t. Mieru un drošību bērnā rada arī notikumu paredzamība- izstāstiet, kā paies diena, ko darīsiet, ko esat ieplānojusi, ja pasākumi ir lielāki, neikdienišķi (brauciens pie tāliem radiem, leļlu teātris), runājiet par tiem vairākas dienas iepriekš. Kad atstājat meitu bērnudārzā vai pie citiem cilvēkiem, pastāstiet, cik ilgi viņa tur būs, kas atnāks pakaļ. Kad meita čīkst, raud, ir satraukta vai dusmīga, nerājiet (pat ja tas kaitina), bet aprunājieties, mēģiniet saprast, ko viņa vēlētos, pažēlojiet, ja to nevar dabūt, samīļojiet, mieriniet. Nervozitātei ir divas zāles- mīlestība un skaidri, bērnam saprotami un pastāvīgi (cik iespējams nemainīgi) noteikumi.

Palīdzoša ir arī smilšu terapija, kas bērniem ļoti patīk.

Lai izdodas!

 

 

Dēls pusaudzis lieto narkotikas un alkoholu.

Jautājums:

Labdien . Sakat lūdzu , kur man vēl griesties . Mans dēliņš Jāzeps ir ievietots Rehabilitācijas centrā Saulrīti . Mājās viņs lietoja pārmērīģi alkoholu un klaiņoja apkārt , bet tagad viņš atrodoties tur sācis bēgti no tās iestādes uz Rigu , klaiņo apkārt un lieto narkotikas . Katru nedēļu man no Viļānu novada ir jābrauc uz policīju viņu izņemt . Protams man arī palīdz sociālie darbinieķi . Sakat lūdzu kā man rīkoties ? Vai ir kaut kādas iestādes kur es varētu to bērniņu izārstēt . Jo viņš pats to nevēlas . Viņš klaiņo pa Rīgu un lieto narkotikas līdz tam bīdim kamēr noķer policija . Ieskiet lūdu kā man rīkoties.

Atbilde:

Labdien! Situācija ar dēlu ļoti smaga, saprotu, ka jūtaties nomocījusies un izmisusi. Atkarība ir hroniska slimība, kuras ārstēšana prasa laiku un, galvenais, vēlmi tikt ar to galā no paša atkarīgā. Ja dēls nevēlas atteikties no patreizējā dzīvesveida, neko daudz palīdzēt nav iespējams. Tomēr dažreiz mēdz būt tā, ka mainoties dzīves situācijai, nobriestot, cilvēks pats vienā brīdī pieliek vecajai dzīvei punktu.

Nevarēšu Jums ieteikt, ko vēl varētu darīt ar dēlu, viņš jau ārstējas slēgta tipa iestādē, domāju, ka neko vairāk ar viņu darīt nevarat. Vairāk zinoši šajos jautājumos ir narkologi, sociālie darbinieki, policisti, varbūt viņiem ir kāds risinājums? Viņu ieteikumos noteikti vajadzētu ieklausīties.

Tomēr ir lietas, ko Jūs varētu darīt ar sevi, gan dēla, gan pati savā labā.

Svarīgi arī Jums pašai izvairīties no līdzatkarīgas uzvedības, tas būtu- tādas rīcības, kas pasargā dēlu no alkohola un narkotiku lietošanas sekām un atvieglo kaitīgo vielu lietošanu, tas būtu- nedot naudu,pat ja viņš ļoti lūdz, nerisināt viņa problēmas, neattaisnot viņa rīcību citu cilvēku priekšā. u.c. Par to vairāk Jums varētu pastāstīt sociālie darbinieki un narkologi.

Otra lieta- pieņemt, ka dēlam ir pašam sava dzīve, kuru viņš veido pats. Viņš jau ir pusaudzis, Jūsos vairs neko daudz neklausās, joprojām esat par viņu atbildīga kā par savu bērnu, viņam joprojām vajadzīgs Jūsu atbalsts un rūpes, tomēr viņš stipri vien no Jums jau attālinājies un daudz ko nosaka pats, līdz ar to šobrīd, iespējams jāpieņem diezgan liela bezspēcība, jāizdara viss, ko iesaka sociālie darbinieki un vienkārši jāgaida. Savu mīlestību un rūpes, gādību esat dēlam iedevusi līdz pusaudža vecumam, tā ir viņa bagāža, šobrīd neko vairāk iedot nevarat.

Gribas novēlēt labas beigas. Un lai pietiek izturības spēka un gudrības tās sagaidīt.

 

Palīdzība izdegšanas sindroma gadījumā.

Jautājums:

Labdien! Vai Latvijā/Baltijā ir kāda klīnika, kas palīdzētu pārvarēt ieilgušu izdegšanas sindromu un depresiju? Nav atbalsta no tuviniekiem un kolēģiem. Mēģināju izstāstīt savas sajūtas ģimenes ārstei (cerēju vismaz uz slimības lapu). Tiku līdz teikumam: man ir stress, uz ko viņa atcirt “kā jau mums visiem!” Gribas dzīvo un turpināt savu darbu, ko agrāk tā mīlēju… Bet nezinu, kā sev palīdzēt, pie kā griezties…

Atbilde:

Labdien! Speciālas klīnikas izdegšanas sindromam, manuprāt, nav, depresiju ārstē jebkurā psihiatrijas slimnīcā vai dienas stacionārā pēc atbilstošām indikācijām, kuras, cik saprotu, Jūsu ģimenes ārste nesaskatīja.

Redzu trīs risinājuma ceļus. Pirmais- apmeklēt jebkuru psihiatru (nav vajadzīgs ģimenes ārsta nosūtījums un, ja tā nav ārsta privātprakse, konsultācija ir bezmaksas) un tikt skaidrībā ar savu psihsisko veselību- ir slimība vai nav un kāda ārstēšana būtu labākā, psihiatrs arī var nosūtīt uz stacionāru.

Otrais- izmantot ikgadējo vai bezalgas atvaļinājumu un atveseļoties jebkurā Jums patīkamā un piemērotā Latvijas sanatorijā jeb atpūtas un rehabilitācijas centrā (Jaunķemeros, Tērvetē u.c.). Te finansējums- Jūsu vai ģimenes personīgie līdzekļi.

Trešais- iet psihoterapijā un tikt skaidrībā ar iekšējiem cēloņiem, kas Jūs noveda šādā stāvoklī, un turpat (sevī) atrast izaugšanas resursus, lai no tā izietu. Respektīvi- saprast, ko savā izturēšanās veidā un uztverē vajadzētu mainīt, lai varētu “turpināt darbu, ko mīlējāt” un šīs pārmaiņas veikt. Te arī- sakārtot savas attiecības, lai Jums būtu tuvi cilvēki (tie var arī nebūt radinieki), kas atbalsta. Arī psihoterapiju valsts neapmaksā.

Lai izdodas!

Emocionāla nestabilitāte

Jautājums:

Sveiki! Pēdējos divus gadus es nesaprotu, kas ar mani notiek. Mani nekas neapmierina, slikts garastāvoklis, ar šādu sliktu garastāvokli varu jau pamosties no rīta. Ir arī dienas, kad jūtos priecīga, vēlos kaut ko darīt, bet tas nav uz ilgu. No tā visa cieš arī mani tuvie cilvēki, dzīvesbiedrs, jo viņiem visiem vienkārši nākas paciest manas histērijas. Bieži slikti guļu, katru nakti rādās murgi.. bieži arī vakaros nevaru aizmigt, jo galvā vienkārši “maļās” visādas domas… Par ko tas viss varētu liecināt? Ar cieņu, Ilona

Atbilde:

Labdien, Ilona!

Jūsu aprakstītā situācija liek domāt, ka Jūsu dzīve iegājusi strupceļā un ka kaut kas esošajā lietu kārtībā Jūs nepavisam neapmierina. Ja tas ilgst apmēram divus gadus gadus, tad iemesls varētu slēpties notikumos, pārmaiņās, kas notika šajā laikā vai neilgi pirms tam, bet var arī būt, ka smagums “vadzī” sakrājies pamazām, garākā periodā.

Redzu divas iespējas. Vai nu Jūs zināt, par ko ir runa (kas Jūs neapmierina, sagādā ciešanas), bet neredzat iespēju kaut ko mainīt, vai arī Jums nav ne jausmas, kas Jūsu dzīvē nav kārtībā.

Abos gadījumos Jums nepieciešama palīdzība no malas, pirmajā- lai izvērtētu savas iespējas un veiktu pārmaiņas vai arī samierinātos (tas arī nav noticis), ja nekas nav vēršams par labu, un saprastu, kā dzīvot tālāk, otrajā- lai dziļāk iepazītu sevi un savas patiesās vēlmes.

Negaidiet! Pats no sevis visdrīzāk nekas neatrisināsies.

Ar cieņu, Baiba Gerharde

Vardarbība bērnudārzā, kā rīkoties

Jautājums:

Manam dēlam tagad ir 5 gadi. Katru rītu viņs raud par to ka negrib iet uz bērnudārzu, tas notiek jau no ta brīža, kad sāka apmeklēt bērnudārzu (2,5 gadu vecuma).Bērnudārzu neesam mainījuši, jo dzīvojam laukos un izbraukāt uz citu pagastu nav iespējams. Esmu runājusi ar dēlu kāpēc viņam nepatīk un tā lielākā bēda ir tā ka viņam dara pāri daži vienaudžu puikas. Esmu runājusi arī ar audzinatajām un auklītem, vinas saka ka esot bezspecīgas pret to puiku pāridarījumiem manam dēlam un apstiprina ka tāda lieta ir. Esmu runājusi arī ar lielākā pāridarītāja mammu, jo šis puika dzīvo kaimiņos un vasarā bērni satiekas uz bērnu laukumiņa pie mājas un ir bijuši nopietni pāridarījumi par kuriem klusēt nevarēju (nometāts ar akmeņiem, nogrūst no liela augstuma, saspārdīts utt.) Esmu savam puikam arī teikusi, lai nespēlējas ar šo puiku, bet dēls saka ka viņs arī tā darot, bet tas puika atnāk un sabojā viņa mantas, dara pāri, apsaukājs utt. Tagad bērnam dodam nomierinošus līdzekļus, jo tas nervu stress ir tik liels ka bērnam pat ir neliela temperatūra. Ģimenes ārsts ir teicis ka mans dēls tad nevar iet uz bērnudārzu. Savu bērnu audzinu ar labām manierēm un apkārtējie arī neko sliktu par manu dēlu nesaka, pat pienāk klat un slavē, arī bernudārzā mācās labi un akurati veic savu darbiņu. Tā pat arī ģimenē man ar vīru ir ļoti labas attiecības, nekad nestrīdamies, nav majās nekādas dzeršanas vai vēl kādu nelabvelīgu apstākļu. Es nezinu ko man darīt, lai palīdzētu savam dēlam būt bernudārzā smaidīgam.

Atbilde:

Viss Jūsu aprakstītajā situācijā norāda uz emocionālu un fizisku vardarbību kā galveno bērnudārza grūtību iemeslu. Radikāli neatrisinot šo situāciju, nepārtraucot vardarbību, Jūsu dēls smaidīgs uz dārziņu neies, un turklāt tas atstāj arī ļaunu iespaidu uz bērna psihi- sevis uztveri un attieksmi pret attiecībām (Jūs viņam šobrīd “māciet”, ka sišana un pazemošana ir normāla attiecību sastāvdaļa- pieaugušie to nevar novērst 2,5 gadu laikā, tātad- tas ir pieļaujami), ar šādu pieredzi bērns var kļūt par “upuri” vai “agresoru” uz visu dzīvi.

To nesaku, lai Jūs šokētu vai biedētu, bet, lai parādītu, cik nopietni un postoši tas ir.

Kā novērst vardarbību? Runāšana ar audzinātājām un mammu neko nedeva. Varbūt pie lietas ir jāķeras tēvam un pāridarītāju jāparunā “vīru valodā”? Varbūt varat panākt, ka vainīgo zēnu izlsēdz no dārziņa (skolās šādas iespējas ir, nezinu tikai, vai visās situācijās)? Vēl kaut kas cits, ko varētu darīt? Iemacīt dēlam dažus efektīvus spēka paņēmienus, ar kuriem sevi aizstāvēt? Pārcelšanās uz dzīvi citur (dārziņa maiņa) ir galējais risinājums, bet noteikti apsveriet arī to- cik ilgi Jūs pati būtu ar mieru nākt mājās no darba katru dienu darbabiedru iekaustīta?

Bērna veselība un nākotne noteiki ir ārkārtīgi nozīmīgi apsvērumi, lai mierīgai nogaidīšanai pieliktu punktu. Un arī Jūsu veselība un nākotne- dēla vēlākās veselības vai uzvedības problēmas, sagādās ciešanas un raizes arī Jums.

Lai Jums izdodas! Lai atrodat veidu, kā pasargāt visdārgāko, kas Jums ir!

 

Vai ir jēga uzdrīkstēties? Vai iespējams pārvarēt savas bailes?

Jautājums:

Ja man ir problēmas atliku likām..zems pašnovērtējums, nomāktība un bezcerība, bailes bailes bailes!!! Esmu sapratusi ka netieku ar savu iekšējo pasauli galā un līdz ar to rodas dusmas..Un te protams visu neuzskaitīšu…saprotu ka pati neko nevaru izmainīt un man vajag palīdzību!!! Bet man ir tāds trūkums- es svešam cilvēkam nespēju atklāties..savējo nav ar ko parunāt. Vai ir jēga iet pie psihoterapeita?

Atbilde:

Viennozīmīgi un neapšaubāmi- IR jēga! Lai pārvarētu grūtības, ar kaut ko ir jāsāk, ir jāpser pirmais solis, un tas VIENMĒR ir grūti, traucē šaubas, bailes un neticība, ka var izdoties, bet, lai kaut kas mainītos, IR JĀRISKĒ. Cita ceļa nav.

Jūsu situācijā tas būtu- aiziet uz pirmo vizīti. Un ir iespējams, ka atklāties būs viegli un dabiski, tā ir īpaša vide, kurā Jūsu fantāzijas var nepiepildīties.

Bet ja tomēr saruna prasīs saņemšanos un piepūli, tik un tā ir vērts to darīt- psihoterapeits ir labvēlīgi noskaņots un neitrāls- nav saistīts ar Jūsu dzīvi, viņam uzticēties ir vieglāk, un kad izdosies tikt galā ar bailēm no viņa (nelabvēlības, kritikas u.t.t), tas pats notiks attiecībās ar citiem cilvēkiem- un ar laiku Jums uzradīsies “savējie”, ar ko parunāt.

Jūs esat gudra un ar pašizpratni apveltīta sieviete, tikai nomocījusies pašpārmetumos un iestigusi paralizējošu baiļu purvā. Un brīnišķīga ir vēlēšanās tikt no tā ārā! Un tas ir iespējams. Metiet šaubas pie malas, un- uz priekšu!

Iespējams mobings darbā.

Esmu ārste, ir nepamatotas un neskaidra rakstura pārbaudes, neslavas celšana, vai šādā jautājumā man var palīdzēt psihoterapeits, jo sākas izdegšanas sindroms. Paldies. Ar cieņu Gunita.

Labdien, Gunita!

Psihoterapeita konsultācija Jums noteikti var palīdzēt- tā apstiprinās vai noliegs Jūsu aizdomas par mobingu darbavietā (ar lielu varbūtību), un tas vien jau būs liels atvieglojums, ka nebūsiet ar savām grūtībām viena; tā palīdzēs Jums izprast agresoru un tā stratēģijas, kā arī dos instrumentus- ieteikumus, ko darīt un ko noteikti nedarīt, lai sevi aizsargātu.

Reizēm ir arī nepieciešama psihoterapija ilgāk, lai atrisinātu situāciju, sakārtotu sevi vai atgūtos, vai arī kā atbalsts, ja neko daudz šobrīd nevarat mainīt.

Ja sākas izdegšana, tas ir signāls, ka Jums ir par smagu un noteikti jāmeklē palīdzība.

Lai izdodas rast risinājumu šai grūtajai situācijai!

Ar cieņu, Baiba Gerharde

Bērna psiholoģiskā sagatavotība skolai. 2016.maijs

Jautājums.

Labdien! Man ir radusies problēma, ar kuru dotajā brīdi netieku galā. Manai meitai novembra vidū būs septiņi gadi un tā kā būtu jāsāk iet skolā. Šobrīd ir iemācijusies lasīt, ir dienas kad labāk un ir dienas kad sliktāk, ir vārdiņi kas vēl sagādā grūtības. Rakstīt raksta ar kļūdām. Skaita un rēķina. Šobrīd privātā bērnudārza pasniedzējas apgalvo, ka bērns psiholoģiski nav vēl gatavs apmeklēt skolu.(apmācība notiek pēc Montesori programmas). Meita man pēc dabas ir kautrīga, ir vajadzīigs laiks, adaptēties jaunos apstākļos. Bērnudārzā audzinātājai labākais palīgs, bet ar bērniem no rītiem distancēta, pēcpusdiena neko tādu neesmu novērojusi. Mājās ir hiperaktīva, vēlas daudz ko darīt…. Audzinātājas apgalvo, ka nespēj noturēt uzmanību. Vai mums ir jāapmeklē psihologs, lai izvērtētu bērna gatavību skolai. P.S. Bērns pats ļoti vēlas uz skolu, un vairāk ir satraucies par to, ka varētu netikt…

Atbilde.

Labdien! Ja meitai 7 gadi būs novembrī, skola jāsāk apmeklēt nēkamgad, kad būs pilni 7, bet to var darīt arī šogad. Emocionāla vai psiholoģiska gatavība skolai ietver vairākus aspektus. Pirmais ir gribēšana iet skolā. Nākamais- gatavība un spēja nodoties mācību procesam, koncentrēties, būtībā tas nozīmē spēju atlikt malā savas intereses un vēlmes, piemēram, rotaļāties, parunāties ar draudzeni, aiziet padzerties vai ieēst kaut ko garšīgu, lai mācītos un lai mācītos arī kaut ko tādu, kas ļoti neinteresē.  Tālāk- svarīgi, ka attiecības ar vienaudžiem kļūst interesantākas, personiski nozīmīgākas par attiecībām ar pieaugušajiem, tas izpaužas tā, ka bērns izvēlas bērnu, nevis audzinātājas vai skolotājas sabiedrību. Vēl svarīga patstāvības attīstība- pašai tikt galā ar savām lietām, nepazust skolā u.tml. Dzīve skolā ir grūtāka, atbildīgāka kā dzīve bērnudārzā.

Runājot par Jūsu meitu, liekas, viņas gatavība skolai ir daļēja un, iespējams, pilnīgi atbilstoša viņas vecumam- 6 gadiem. Šādā situācijā konsultācija pie psihologa būtu noderīga, lai izvēlētos meitai labāko risinājumu. Turklāt Jūs varētu aprunāties arī par meitas biklumu un hiperaktivitāti,  tie var norādīt uz kādām grūtībām, ko varētu palīdzēt meitiņai pārvarēt.

Ja izlemjat par labu dārziņam, tad svarīgi lēmumu meitai paskaidrot tā, lai viņa nejustos sliktāka kā citi bērni. Piemēram, sakot, ka viņai tomēr ir tikai 6 gadi un ka uz skolu varēs iet nākamgad, kad būs pilni 7. Svarīgi, lai arī Jūs par to nepārdzīvotu. Tie bērni, kas sākuši skolas gaitas par agru, cieš, viņiem grūti izpildīt skolas prasības un tas vairāk iedragā pašvērtējumu kā ilgāks laiks sagatavošanā, turklāt skolas problēmas, ja sākušās, nereti turpinās visu skolas laiku, sabojājot prieku mācīties un ticību sev. Tas, ka Jūs tik uzmanīgi apsverat šo jautājumu, ir ļoti labi.

Lai izdodas pieņemt meitai labāko lēmumu! Ar cieņu, Baiba Gerharde

 

Aizdomas par depresiju. Ko darīt?

Jautājums: Manam dēlam, pēc manā domām ir depresija – viņš ir nomākts, ar nevienu nerunā, neiet vairs uz darbu. Mēs nezinām ko darīt.

Labdien!

Saprotu, ka tas, kas notiek ar dēlu, Jūs uztrauc un rada bažas, un neiešana uz darbu, tiešām ir nopietns signāls, kas liecina, ka paša spēkiem vairs nevar tikt galā un jāmeklē palīdzība. Tomēr būtu vairāk jāzina, kas notiek dēla iekšējā pasaulē, vai minētās izpausmes tiešām saistītas ar psihisko veselību, vai tām ir kāds cits izskaidrojums (piemēram, dēls ir atlaists, pārdzīvo par to, bet kaunas izstāstīt). Mēģiniet aprunāties ar dēlu, pastāstiet par savām aizdomām, ka raizējaties par viņu.

Ja saruna neizdodas vai tās rezultātā Jūsu bažas apstiprinās, tad nepilngadīgu bērnu Jūs varat aizvest pie ārsta (psihoterapeita, ģimenes ārsta, psihiatra) arī tad, ja viņš nepiekrīt, taču ja Jūsu dēls pilngadīgs, tad rūpes par veselību ir viņa paša ziņā, pret viņa gribu neko izdarīt nevarat. Tad varat mēģināt viņu pierunāt meklēt palīdzību, atvieglot nokļūšanu līdz ārstam. Vai dēls tiešām cieš no depresijas, varēs pateikt speciālists pēc sarunas ar viņu.

Psihoterapijas izmaksas

Jautājums: Labdien! Cik ir aptuvenās izmaksas par psihoterapiju? Gribu atbrīvoties no iekšējām bailēm.

Labdien!

Precīzi atbildēt nevarēšu, psihoterapijas kurss varētu ilgt no viena līdz septiņiem gadiem, atkarībā problēmas dziļuma un smaguma, sesiju biežums- viena vai divas sesijas nedēļā.

Sesijas cenu privātpraksē nosaka katrs speciālists pats un to var uzzināt piezvanot pa kontakttelefonu, tā svārstās atkarībā no ekonomiskās situācijas, Rīgā ir augstāka kā rajonos.

Šobrīd maksa par vizīti Latvijā ir 12- 90 ls.

 

Fobija. Sajūta, ka tiek lasītas domas.

Jautājums: Man bija nelaaga pieredze darbaa, ka man lasa domas un visi koleegji paarunaa manu pagaatni. Darbs ir nomainiits, bet es nespeeju tikt valjaa no sajuutas, ka man tiek lasiitas domas, kas mani dzen izmisumaa. Es nedziivoju Latvijaa. Varbuut Juus varetu man ko ieteikt.

Atbilde:

Labdien!

Aprakstītā sajūta, ka tiek lasītas Jūsu domas, nāk līdzi, lai arī darbavietu esat nomainījis (-usi). Tas liecina, ka problēma slēpjas Jūsos, un vides maiņa nepalīdzēs. Sajūta, ka citi zina, kas notiek Jūsu iekšējā pasaulē ir ļoti mokoša, nepanesama. Es ieteiktu steidzami meklēt palīdzību, vislabāk būtu vērsties pie psihiatra un noskaņoties uz to, ka būs jādzer zāles, ja ir vēlēšanās, paralēli varētu apmeklēt arī psihoterapeitu. Jebkurā valstī ir iespējams risināt šādas grūtības, zāles Jums palīdzēs justies daudz labāk.

Nezinu, vai ir palīdzoša informācija, ka mums nav sensoru (kā acis, ausis, garšas kārpiņas, termoreceptori ādā u.c.), kas ļautu ielūkoties otra domu pasaulē. Varbūt Jūs var mierināt tas, ka lai arī jūtaties citiem kā uz delnas, īstenībā Jūsu domas ir pieejamas tikai un vienīgi Jums. Šī sajūta, un dažreiz tāda cilvēkus piemeklē, Jūs maldina un ir ārstējama. Lai izdodas atgūt dvēseles mieru un iekšējo līdzsvaru!

Spēku izsīkums un nelabums.

Jautājums: Sveicināti! Vai pie spēka izsīkuma var būt nelabums ?

Atbilde:

Labdien!

Saprotu, ka Jūs uztrauc tieši  nelabums. Tas var būt  spēku izsīkuma gadījumā, taču tam varbūt arī citi iemesli (gremošanas orgānu slimības, grūtniecība, intoksikācija u.c.).

Jums būtu jādodas pie ģimenes ārsta, jāizdara analīzes un nepieciešamās pārbaudes, lai pārliecinātos, vai nav kāda slimība. Ja ārsts nekādas novirzes neatradīs, tad varēs secināt, ka sliktā dūša saistīta ar spēku izsīkumu. Un kāds savukārt iemesls spēku izsīkumam? Jūs jau laikam to zināt, ja par to neko  nejautājat,  bet arī te tikpat labi var būt pārslodze kā arī kāda slimība, kas būtu jāatklāj un jāārstē.

Katrā ziņā Jūsu sajūtas (gan spēku izsīkums, gan nelabums) ir signāli, ka jādodas pie ģimenes ārsta un ka kaut kas jāmaina dzīvesveidā. Piemēram, jālūdz citu cilvēku palīdzība.

Lai izdodas to atrisināt!

Par attiecībām ar savu psihoterapeitu.

Jautājums:

Labdien! Psihoterapijā eju 3 gadus. Gribu pārtraukt, jo jūtu simpātijas pret savu psihoterapeiti. Vienmēr gaidu vizītes, bet, kad jāiet iekšā telpā, izjūtu satraukumu un gribu viņai to pateikt, bet bail, ka tad sesijas būs jāpārtrauc. Par visu pārējo ar viņu varu runāt. Ko man darīt?

Atbilde:

Šādas situācijas psihoterapijā mēdz gadīties, Jūsu simpātijas Jūs satrauc un biedē, bet Jūsu psihoterapeiti- nebiedēs, un tas arī nav iemesls, kāpēc sesijas jāpārtrauc. Aizraušanās, pat iemīlēšanās var būt terapijas daļa, šīm jūtām ir sava nozīme Jūsu personībā, ko Jums kopīgi vajadzētu atklāt. Vēlāk tās parasti norimst un pāriet. Tāpēc par simpātijām ne tikai VAR, bet VAJADZĒTU runāt. Jautājuma uzdošanas veids rāda, ka esat drosmīgs cilvēks, gribu iedrošināt Jūs būt atklātam, tas arī varētu būt nozīmīgs pagrieziens Jūsu terapijā, ko nepateiktais, iespējams, bremzē un padara mazliet garlaicīgu. Lai Jums izdodas!

Jūsu Jautājums būs aplūkojams kopā ar atbildi 10 dienu laikā no uzdošanas brīža.

_________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________