Kā saprast, pusaudzi?
- Jūsu bērns ir pusaudzis?
- Viņa atzīmes sākušas klibot?
- Ir kāda nobastota stunda?
- Jums pasliktinājušās attiecības?
Apsveicu!
Lai kādas arī būtu jūsu pašreizējās grūtības, labā ziņa ir tāda, ka bērns dodas (iet) cauri pusaudža periodam, un tas noteikti ir daudz labāk nekā tad, ja tas nenotiek – bērns nemainās, paliek tāds, kā bijis, jo tas nozīmē, ka viņš dara kaut ko citu, nevis paveic to, kas jebkuram pusaudzim jāizdara, un tas nozīmē, ka ar pusaudža problēmām viņam nāksies saskarties vēlāk, jau pieauguša cilvēka dzīvē, un tas būs daudz, daudz smagāk.
Šeit pastāstīšu, kāds varētu būt vieglāks pusaudža periods un kāds smagāks un ko pieaugušie var darīt, lai šis laiks paietu bez lieliem zaudējumiem un pārdzīvojumiem.
Pusaudža galvenais uzdevums
ir atraisīties no ģimenes saitēm, kļūt par neatkarīgu pieaugušu cilvēku, unikālu personību ar savu raksturu, spējām, viedokli, vērtību sistēmu.
Varētu teikt, ka tā ir cilvēka trešā piedzimšana. Pirmā (fiziskā) notiek, no mātes klēpja ienākot pasaulē, otrā (sociālā) – kad ģimene atver savas robežas un bērns no ģimenes klēpja ieiet sabiedrībā – tas notiek, uzsākot bērnudārza vai skolas gaitas, trešā (galīgā, individuālā) – atdaloties no ģimenes un kļūstot par patstāvīgu, neatkarīgu cilvēku.
Vai tas ir viegli? Pie vecākiem bērns atrodas drošībā, viņi visu zina, ar visu māk tikt galā, par visu spējīgi parūpēties, atrisināt visas grūtības, bet pasaulē – tik daudz nezināmā: vai atradīšu darbu, vai varēšu pietiekami nopelnīt, vai tikšu galā ar darba un sadzīves problēmām, vai satikšu kādu, ar kuru gribēšu veidot ģimeni, vai spēšu to izveidot, vai patikšu cilvēkam, kurā iemīlēšos? Vai mācēšu uzturēt un izveidot labas attiecības?
Pusaudža realitāti pārnesot uz pieauguša cilvēka ikdienu – tas būtu apmēram kā vienam pašam aizbraukt uz svešu zemi, zaudējot savu profesiju, ģimeni un sākt visu no nulles. Vilinošas izredzes? Vairums no mums darītu visu, lai šādu nepieciešamību attālinātu.
Tomēr daba pusaudzim tādā grūtā brīdī nāk palīgā un piedāvā mehānismus, kas atdalīšanos un aiziešanu savā dzīvē jūtami atvieglina.
Pirmais mehānisms ir vecāku devalvācija – no labiem, jaukiem, gādīgiem un saprotošiem vecākiem aiziet ir daudz grūtāk nekā no stulbiem, atpalikušiem un nesaprotošiem. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kādi vecāki ir realitātē, pusaudzis pie mazākajām domstarpībām vecākus uztvers kā sliktus, jo citādi viņš nevarēs kļūt pieaudzis. Atliek to izturēt. Normālam pusaudzim vecāki ir sliktie.
Otrs svarīgs mehānisms ir visvarenības sajūta – pusaudzis tic, ka viņam nekas slikts nevar notikt (viņš nekļūs atkarīgs no cigaretēm vai narkotikām, viņu nepieķers par pārkāpumiem u. tml.), un šī sajūta ļauj patstāvīgu dzīvi saredzēt kā reibinošu brīvību, nevis kā grūti atrisināmu problēmu gūzmu. Pusaudži nebaidās no riska, un vecākiem, rūpējoties par bērna drošību, gribas viņu pabiedēt – tomēr te ir ļoti svarīgi nobalansēt uz trauslas robežas, lai, rādot realitāti, neapgrieztu jaunajam cilvēkam spārnus.
Agrīnais pusaudža periods – 11-13 gadi
Sākas ar dzimumnobriešanu: bērna ķermenis mainās un veidojas par sievietes un vīrieša ķermeni. Līdz ar to mainās ķermeņa paštēls – tas, kā cilvēks pats sevi uztver un vērtē. Meitenes par apmēram diviem gadiem apsteidz zēnus, ir garākas, nobriedušākas, viņām ir citas intereses.
Mainoties ķermenim, notiek arī izmaiņas psihē. Parādās jaunas emocijas – samulsums un ziņkārība – par jautājumiem, kas saistīti ar dzimumu, pusaudža interese novēršas no vienaudžiem uz vecākiem. Viņš pēta vecākus, vēlas būt klāt pieaugušo sarunās (piemēram, viesībās – 11-12 gadus veci bērni neiet bērnu pulkā, bet paliek pie galda ar pieaugušajiem un klausās, ko tie runā (labi to atļaut – bērni iepazīstas ar pieaugušo domāšanas veidu, redzes viedokli, mācās paskatīties uz lietām no dažādiem skatupunktiem, analizēt notikumus, labāk izprast citu cilvēku rīcības motīvus)). Tā pusaudzim ir jauna un ļoti interesanta pasaule.
Palielinās interese par pretējā dzimuma vecāku un konkurence par tā uzmanību ar sava dzimuma vecāku. Meitenes jokojas un koķetē ar tēviem, var pienest kafiju, gludināt kreklus (to, ko dara mamma), uzsverot, ka sanāk labāk nekā mammai. Dēli var galanti atvērt mammām durvis, nest iepirkumu maisiņu, izteikt komplimentus par apģērbu, frizūru, konkurējot ar tēvu.
Dzimumidentifikācija – abu dzimumu jaunieši demonstrē savu dzimumpiederību. Meitenes – sāk krāsoties, velk augstpapēžu kurpes, vēlas ģērbties seksīgi. Vecāki nereti ir pārsteigti, vēlas piebremzēt attīstību. Zēni – kļūst ciniski, brutāli, vīrišķīgi, nereti lieto rupjus vārdus. Ja jaunākajās klasē labāki un populārāki citu acīs ir bērni, kas labi mācās, tad ap 13 gadiem tas sāk mainīties – populārāki ir tie, kuri slikti mācās. Jo iekšēji nedrošāk jūtas bērns – jo spilgtāk viņš demonstrē savu dzimumu (uzvedību).
Ķermeņa izmaiņas ir ļoti jūtīga tēma, kas var nest līdzi ciešanas un dziļu kaunu. Visgrūtāk ir tiem bērniem, kuri atšķiras no vienaudžiem, kuriem ( – viņiem) ar dzimumu saistītās ķermeņa izmaiņas noris (ir) pirmajiem vai pēdējiem.
Vidējais pusaudža periods – 14-16 gadi
Fiziskajā plānā šajā periodā zēni panāk meitenes, un atšķirības izlīdzinās. Attiecības ar pretējo dzimumu, savas pievilcības pārbaudīšana puišu un meiteņu acīs ir tas, kas lielā mērā nosaka pusaudža labsajūtu vai nelabsajūtu. Lai labāk izprastu, kas notiek vidējo padsmitnieku emocionālajā pasaulē,– neliels ieskats psihes uzbūves teorijā.
Pārmaiņas pusaudža iekšējā pasaulē un to izpausmes ģimenē
Līdz šim bērna personībā, viedoklī, uzskatos bija daudz vecāku ieslēgumu (kā organizēt laiku, kā pavadīt brīvo laiku, kādā kārtībā jābūt lietām, istabai, kā ģērbties, mazgāties u. tml.), bet, lai kļūtu par savu es, no šīs bagāžas ir jāatbrīvojas, vecāku ieslēgumus izmetot ārā, to visu noraidot un rīkojoties pa savam.
Dzīvē tas izpaužas tādā veidā, ka vecāki attopas (un) līdz pagurumam cīnoties ar bērnu par elementārām lietām, par kurām agrāk nebija nekādu šaubu – kāpēc ir jāmazgājas, kāpēc jāmazgā mati, kāpēc ziemā nevar staigāt ar skaisto plāno ādas jaku ar īsiem svārkiem, kāpēc nevar skaļi klausīties mūziku, kāpēc jāpilda skolas uzdevumi, ja no tā nav nekādas jēgas, kāpēc nevar ilgāk palikt nomodā un ilgāk palikt laukā, par ēšanu – ko, cik un kādā kārtībā ēst.
Ja vecāki iesaistās karā un kategoriski pastāv uz agrākajām norunām, tad tālāk iespējami divi scenāriji, abi ar negatīvām sekām. Pirmais variants – smags pusaudža periods (uzvedības traucējumu avots), kas norit ar grūtībām un kura rezultātā vecāki piedzīvo dziļu bezspēcību; otrs variants – bērns piekāpjas, un viņa attīstība apstājas.
Vislabākā izeja – respektēt pusaudzi un ļaut izmēģināt, liekot pašam uzņemties atbildību par sekām (kā jau pieaugušo cilvēku dzīvē), piemēram: „Labi, ej ārā plānā apģērbā, bet, ja saaukstēsies, tad nākamreiz vilksi silto mēteli (cimdus, cepuri utt.) un zāles pirksim par tavu krājkasītes naudu!” Vienoties ar bērnu par jaunām robežām (ne vienpusēji noteikt!), cik tālu var eksperimentēt, piemēram: vienreiz dienā – silts ēdiens, vienreiz nedēļā jāsakārto istaba, ko vilkt mugurā – var izvēlēties pats, vakarā jābūt mājās līdz pulksten 23.00 (likumā noteikts), var iet uz ballīti un palikt pie draugiem pa nakti, bet jābūt sazvanāmam, jāatbild uz zvaniem.
Jo vairāk vecāki vēlas kontrolēt, jo bērns vairāk un agresīvāk dumpojas. Pīrsingi, tetovējumi, eksperimenti ar frizūrām – bērna cīņa ar vecākiem par savām ķermeniskajām robežām (es pats būšu noteicējs pār savu ķermeni!). Ja vēlaties no galējībām izvairīties – ļaujiet un uzticieties!
Atmetot vecāku ieslēgumus, samazinās ego un superego, bet ne id – dziņu spēks pieaug, bet iespējas tikt ar tām galā – samazinās. Id pamatu veido seksualitāte un agresivitāte, un iepriekšējā attīstības periodā neatrisinātie konflikti (tie no jauna kļūst aktuāli). Tā ir krīzes situācija, kas arī nosaka pusaudžiem raksturīgās emocijas.
Krīzes izpausmes:
- nervozitāte, nemiers, saspringums, trauksme,
- depresīvā reakcija – nomāktība, bezcerība, īgnums, slikts garastāvoklis,
- emocionāla nestabilitāte – svārstīgs noskaņojums, ātra aizsvilšanās, eiforisks prieks mijas ar dusmām un raudāšanu,
- jūtīgums, pārspīlēta uztvere, dramatizēšana, pilnīga ticība, ka šāds redzējums ir vienīgais īstais,
- dažādi ķermeniski simptomi – nogurums, apetītes trūkums, slikta dūša, elpas trūkums, galvassāpes, locītavu un muguras sāpes, bezmiegs, grūtības koncentrēties.
Pieauguša cilvēka dzīvē līdzīga situācija varētu būt tad, ja vairāki spēcīgi dzīves notikumi atgadās vienlaikus, piemēram, nepatikšanas darbā + saimnieks lūdz steidzami atbrīvot dzīvokli + saslimis bērns + saplīsis dators (mašīna).
Jūtu un pārdzīvojumu ir daudz, bet resursi risinājumam ierobežoti. Ir grūti tādā brīdī saglabāt mieru, labvēlību un labu garastāvokli.
Iepriekšējo attīstības stadiju mantojums
Tie ir vecāku agrākā darba, rūpju, mīlestības izpausmju augļi. Ja viss bijis labi, pusaudža periods būs vieglāks, krīze nebūs ļoti dziļa. Ja agrāk bijušas kādas grūtības, šis ir brīdis, kad tās var izlabot, vērst par labu, kaut ko pārvarēt un atrisināt.
Signāli, kas norāda uz pagātnes grūtībām
- Uzticēšanās grūtības – pārliecība, ka draugiem (nevienam) nevar uzticēties, ka tiks nodots vai izmantots, vai šaubas par to.
- Pastāvīgs drūms pesimisms, neticība labiem iznākumiem, sliktā paredzēšana.
- Pakļāvīgums – dara tāpat kā visi, lai arī pats to neatbalsta (dzer, pīpē, nozog kaut ko veikalā, piedalās kautiņā).
- Grūtības uzdrīkstēties, izteikt savu viedokli, kaut ko ierosināt, pasivitāte, bailes nepatikt.
- Vāja sasniegumu motivācija, neticība saviem spēkiem, padošanās un izvairīšanās – tā vietā, lai censtos un grūtības pārvarētu.
Pozitīvi risinājumi, kā pārvarēt krīzi
Kā pusaudzis ar to visu tiek galā (daba atkal nāk palīgā):
Grupošanās (visi kā viens es) – ja pusaudzim ir sava grupa, viņš jūtas veiksmīgs, piederīgs un mierīgs, ja savas grupas nav – moka neapmierinātība, kauns, mazvērtība. Vecākiem visakceptējamākās ir bērnu grupošanās pēc interesēm – te nes augļus vecāku pamatskolas laikā veiktais darbs, mudinot un atbalstot bērnu apmeklēt dažādus pulciņus. Brīvas, atvērtas, mainīgas jauniešu grupas ir drošas (neatkarīgi no tā, ko viņi tur dara), bīstamas ir stingri reglamentētas – ar striktu hierarhiju, kontroli, stingriem ģērbšanās un izturēšanās noteikumiem, tajās ir grūti iekļūt un no tām grūti izkļūt..
Nozīmīgi pieaugušie – atrod citu pieaugušo, ar ko grib identificēties, pārņem no viņa uzskatus, vērtības, izturēšanās veidu, dzīves filosofiju– to, kā ego un superego pietrūkst. Tas var būt sporta treneris, literatūras skolotājs, kāds radinieks, kaimiņš garāžā.
Elki – idealizēts, nereāls, nesasniedzams objekts (slaveni, populāri cilvēki: mūziķi, aktieri, sportisti).
Iemīlēšanās – vēlme saplūst un nešķirties, un jaunietis uzreiz jūtas mierīgāk. Attīstības homoseksuālisms – pieķeršanās, satuvināšanās ar sava dzimuma draugu, nešķirami (pēc tam pāriet bez sekām).
Virtuālā pasaule – internets, telefons, čatošana. Rada ilūziju, ka neesmu viens, neesmu mājās, esmu kopā ar draugiem. Nereti pusaudži sēž barā uz soliņiem, katrs iegrimis savā telefonā – tā ir viņu valoda, viņu pasaule, kas nomierina un stabilizē.
Negatīvi risinājuma ceļi:
Norobežošanās, noslēgšanās sevī – sēž savā istabā aiz aizslēgtām durvīm, nekur negrib iet, izvairās no saskarsmes.
Uzvedības traucējumi – tiek pārkāptas pieņemamības robežas. Te iekļaujas – rupjība, kauslīgums, brutalitāte, huligānisms, zagšana (no vecāku maka vai citiem cilvēkiem), nežēlība pret citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, klaiņošana, skolas neapmeklēšana, agra seksuālā dzīve, autoagresija. Vecāki un skolotāji vairs netiek galā un ir spiesti meklēt palīdzību.
Atkarības – narkomānija, alkoholisms, azartspēles, dators.
Slimošana – bieža saaukstēšanās, dažādi veģetatīvie traucējumi, anoreksija, psihosomatiskas slimības: astma, kuņģa čūla, alerģijas, neirodermīts, vairogdziedzera saslimšana.
Vēlīnais pusaudža periods – 16-18 gadi
Iepriekšējā periodā bērns daudz eksperimentē, gūstot punus, nu viņš lēnām izveido, noformulē savu paša pārliecību par to, ir vai nav ziemā silti jāģērbjas, ir vai nav jāuztur kārtība istabā, ir vai nav jābūt pieklājīgam, vajag vai nevajag pildīt mājasdarbus un saņemt labas atzīmes,– tas var nesakrist ar vecāku uzskatiem. Un, jo vecāks viņš kļūst, jo līdzīgāks vecākiem. Tas liek just gandarījumu, ka audzināšanas darbs nav bijis veltīgs – bērns ir pārņēmis labās lietas (izlaižot caur savu pārvērtēšanas prizmu), bet nesekmīgs tādā ziņā, ja vecāki gribējuši ieaudzināt to, ko paši nedara.
Šajā vecumā ļoti svarīgi kļūst
- dzīves jēgas meklējumi – savas vietas atrašana: kādu dzīvi es vēlos, ko gribu piedzīvot, paveikt;
- identitātes, personības veidošanās– kas es esmu, kāds es esmu, kā citi mani uztver, kāds es gribētu un nekādā gadījumā negribētu būt.
Aktualizējas dzīves-nāves tēma (eksistenciālie jautājumi), interese par filosofiju, reliģiju, augstākām vērtībām.
Ļoti svarīgs un grūts uzdevums šajā posmā ir profesijas izvēle, tālākā izglītības vai cita darbošanās ceļa nospraušana.
Vecāku loma pusaudžu audzināšanā
Pirmsskolas vecumā vecāki tiek idealizēti (gudri, stipri, pareizi), jaunākajā skolas vecumā – šī idealizācija mazinās, mazinās arī vecāku nozīmīgums, bet tie joprojām bērnam liekas labi un gudri, savukārt ap 10-11 gadiem bērns kļūst kaprīzāks, neapmierinātāks (prepubertāte), bet pusaudža vecumā – vecāki viņa acīs ir devalvēti (stulbi, garlaicīgi, atpalikuši, nesaprotoši). Interese par vecākiem kā par cilvēkiem parādās vēlīnā pusaudža periodā, ap 20 gadiem – notiek viņu cilvēciskošana, pusaudzis grib pa īstam iepazīt savus vecākus.
Kā rīkoties pusaudžu vecākiem:
- Izturēt devalvāciju.
- Atrast līdzsvaru starp brīvību un atbildību, starp drošību un uzdrīkstēšanos, risku. Vienoties par jaunām robežām, jaunu kārtību ģimenē.
- Būt pieejamiem – kad bērnam to vajag, palaist – kad viņš grib iet.
- Dot pamatu, pieņemšanu, atbalstu – lai kas arī notiktu, vienmēr vari man zvanīt, es tev palīdzēšu.
- Izlabot grūtības, kas bijušas agrāk, iedot to, kas netika iedots agrākās stadijās.
- Atvērt māju, tādējādi iepazīstot sava bērna draugus, viņu laika pavadīšanas veidus, attiecības – vecākiem daudz drošāk un mierīgāk, jo bērns ir mazāk projām.
Attīstības apstāšanās. Emocionāli nenoticis pusaudža periods
Pusaudža periods netiek iziets, nekādas lielas emocionālas pārmaiņas ar bērnu nav notikušas, saglabājas labas attiecības, paklausība vecākiem, nav savas grupas, vai arī tā ir, bet nav nozīmīga, grupas intereses tiek pakārtotas vecāku vēlmēm.
Zēni izaug par vājiem vīriešiem – samierinās, mazas uzdrīkstēšanās spējas, viņi netaisīs revolūciju, piekāpīgi, izvairīgi, baidās no konfliktiem, no konkurences, var nonākt zem sievas tupeles vai arī mājas ir tā vieta, kur uzdrīkstas komandēt.
Meitenes izaug par stiprām sievietēm – pacietīgas, izturīgas, strādīgas, centīgas, daudz var panest un daudz arī nes, lai kādu nastu uzkrautu, sakož zobus un pacieš (strādā trijos darbos, kopj mājas soli, vēl auklējas ar dzērāju vīru bezdarbnieku). Nav drosmes pateikt: „nē”, sadumpoties. Par visiem rūpējas, sevi noliekot pēdējā vietā. Labās meitas visu dzīvi.
Psihosomatikas klīnikā „Attiecību skola” piedāvāju 5 lekciju ciklu par pusaudžiem un viņu grūtībām.