Katram cilvēkam kaut reizi mūžā ir sāpējusi galva.
Lielākā daļa, lai sāpes remdētu, ir lietojusi zāles.
Dažiem pretsāpju tablete vienmēr ir līdzi un izdzerto medikamentu apjoms- ievērojams.
Galvassāpju izraisītāji
Iemesli galvas sāpēšanai ir daudz un dažādi, tos iedala divās lielās grupās. Viena grupa ir tā saucamās sekundārās galvassāpes, kur galva sāp citu slimību, organisku izmaiņu vai ķīmisku vielu iedarbības dēļ. Šādas ir galvassāpes pēc traumas (arī senas), iesnu vai deguna blakus dobumu iekaisuma gadījumā, acu, zobu slimību dēļ, pēc alkohola lietošanas. Sekundāras sāpes var ierosināt arī paaugstināta temperatūra, asinsspiediena svārstības, ateroskleroze, jaunveidojums, insults, meningīts, trijzaru nerva iekaisums u. c., kopā ap 260 slimību viena no sūdzībām var būt par sāpošu galvu.
Otra grupa ir primārās galvassāpes, kas skar citādi veselus cilvēkus, nav atklāti veselības traucējumi vai specifiska slimība, izmeklējumi neuzrāda nekādas novirzes. Izplatītākās no primārajām galvassāpēm ir saspringuma sāpes un migrēna. Šo sāpju izcelsmē liela, ja ne izšķirošā loma ir stresam jeb psiholoģiskiem faktoriem. Šai rakstā vairāk tieši par to.
Galva var sāpēt arī sliktā gaisā, no izsalkuma, šķidruma trūkuma, neērtas pozas, atmosfēras spiediena izmaiņām, ciešas galvassegas, karstā laikā no auksta saldējuma.
Saspringuma galvassāpes rodas no kakla, sejas, plecu muskuļu sasprindzinājuma, tās ir nelielas vai vidēji stipras, trulas, spiedošas vai velkošas, kā nepatīkama spiediena vai smaguma sajūta, it kā ap galvu apjozta stīpa. Sāp visa galva. Ilgums – no dažām stundām līdz divām dienām.
Migrēnu izraisa smadzeņu asinsvadu paplašināšanās, tai raksturīgas stipras pulsējošas sāpes parasti vienā galvas pusē, sāpes nereti pavada slikta dūša, vemšana, ir izteikta jūtība pret gaismu un troksni, pirms lēkmes var būt „aura”- mirgojoša gaisma acu priekšā, zibšņi. Lēkmes ilgums- no četrām stundām līdz trīs dienām, tās laikā cilvēks vislabāk jūtas tumšā klusā istabā ar mitru dvieli uz pieres. Migrēna bieži sastopama arī citiem ģimenes locekļiem, biežāk sievietēm.
Stress kā galvassāpju avots
Šāds apgalvojums no vienas puses ikvienam saprotams, no otras- ļoti mīklains un neskaidrs. Visa dzīve ir satraukumu un raižu pilna, bet vienmēr un visiem taču nesāp galva. Nemiera jeb trauksmes pārdzīvojums ir cieši saistīts ar cilvēka personību, pieredzi, pasaules uztveri; ir ļoti daudz variantu, kādas situācijas dažādiem cilvēkiem var likt sāpēt galvai. Lūk, dažas no tām. Tomēr tās kļūst par problēmu, ja atkārtojas atkal un atkal un ja no tām nav citas izejas kā vien caur sāpēm.
Galva var sāpēt satiekoties ar nepatīkamiem cilvēkiem, tomēr ar nepatiku vien ir par maz, lai būtu sāpes, tās parādīsies tad, ja cilvēks jutīsies nevarīgs vai bezpalīdzīgs šo cilvēku priekšā. Līdzīgi ir ar strīdiem, tie paši par sevi nevienam nekaitē, bet, ja ir grūtības sevi aizstāvēt, īstie vārdi ienāk prātā pārāk vēlu, tad pēc tam ir kauns un dusmas pašam uz sevi, un arī galvassāpes klāt.
Gaidot kādu atbildīgu notikumu (eksāmenu, uzstāšanos, tikšanos, sarežģītu darbu), pārņem satraukums, tas vajadzīgs, jo mobilizē visus organisma resursus, taču ja ir šaubas par savu varēšanu, kompetenci, neticība paša spēkiem, tad gaidas kļūst mokošas. Nereti cilvēki pārvērtē atbildīgu notikumu nozīmi, liekas, no tā atkarīga visa dzīve (kā vairumā gadījumu nebūt nav), tad kļūdas iespēja iegūst dramatisku nozīmi, un bailes sagrābj dzelžainās spīlēs. Kāds tur brīnums, ja sāk sāpēt galva.
Pārāk liela vecāku vēlme noteikt pār bērna dzīvi– „tev ir jākļūst par slavenu pianistu”, „tev nevajag draudzēties ar šo puisi” (-neviens nav labs), „man ir bēdīgi, ja tu brīvdienas pavadi ar citiem cilvēkiem”, „šo tu nevilksi, tas ir briesmīgs, re, es tev noliku smukas drēbītes”- var būt bērna galvassāpju avots. Ja bērns sadumpojas, protestē- dusmas brīvi plūst, problēmu nebūs, bet ja bērns neuzdrīkstas iebilst, klusējot piekāpjas, žēlo mammu, tad dusmas tiek aizturētas, un bieži vien izlaužas kā psihosomatisks simptoms (traucējums izpaužas ķermenī, bet tā cēlonis ir psihē).
Liela slodze arī var novest līdz sāpošai galvai, taču arī te viss nebūt nav tik vienkārši. Ikviens cilvēks jūt nogurumu, kas signalizē- tagad pietiks, ķermenim vajag atpūtu. Veselīgi ir to respektēt, plānot darbus, rēķinoties ar savu varēšanu, bet ja spēku izsīkums izraisa kaunu un nepatiku pret sevi („man vajadzētu spēt vairāk”, „nedrīkst sevi lutināt”, „kas es par čīkstuli”), vai vainas sajūtu („visi strādā virsstundas, kā tad es atteikšos”), ja ir grūti palūgt palīdzību („stipram cilvēkam pašam ar visu jātiek galā”, „citiem ir savas rūpes, ko nu es viņus apgrūtināšu”), tad cilvēks iet un iet, un sāpes var būt veids, kā ķermenis mēģina likt apstāties.
Strādāt nedraudzīgā kolektīvā nav patīkami nevienam, bet risks iedzīvoties galvassāpēs ir tad, ja citu vērtējumam ir pārāk liela nozīme, ja ir saasināta vajadzība visiem patikt, ja ir mazvērtības izjūta, pa kuru citu kritizējošās piezīmes sāpīgi trāpa, ja grūti sevi aizstāvēt.
Arī cilvēkiem ar lielām ambīcijām jeb urdošu vēlmi gūt atzinību un panākumus ir risks ciest no sāpošas galvas, viņus dzen neapmierinātība ar sasniegto, turklāt kaitina un aizskar, ja no apkārtējiem nevar saņemt kāroto apbrīnu.
Visās šajās situācijās sastopama nevis vienkārši neapmierinātība, dusmas vai nepatika, bet iekšējais konflikts jeb jūtu pretrunas, kas cilvēku sasaista un noved strupceļā. Dažiem izdodas izaugt no savām grūtībām, kādā brīdī, kad vadzis pilns, pielikt punktu un rīkoties savādāk. Dažreiz tas prasa gadus (praksē zināmi piemēri, kad pēc vairākiem gadiem migrēna pati no sevis izzūd- cilvēkam izdevās atrisināt savu iekšējo konfliktu). Auglīgāk, vieglāk un ātrāk ir, ja palīdz kāds no malas. Un te ir darbs psihoterapeitam, kura rīcībā ir specifiski profesionāli paņēmieni, ar kuriem emociju samezglojumus atklāt un atrisināt, un rezultātā sāpju mocītais iegūst fizisku atvieglojumu, dvēseles mieru un veldzējošo brīvību paust savas jūtas.
Ko darīt, ja sāp galva
Akūtu sāpju gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta vai jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Nedrīkst kavēties un noteikti jāuzmeklē ārsts, ja sāpes pavada kustību koordinācijas, runas, samaņas traucējumi, domāšanas vai uzvedības izmaiņas, spranda stīvums, augsta temperatūra, lēkmes, arī parādoties citādām sāpēm cilvēkiem pēc 50 gadiem.
Ja sāpes hroniskas, ģimenes ārstam, iztaujājot pacientu un veicot nepieciešamās pārbaudes, jātiek skaidrībā vai tās ir primāras vai sekundāras. Sekundāras sāpes vairumā gadījumu izzudīs, ārstējot pamat slimību, kas tās izraisa, ja vajadzīgs- veicot rehabilitāciju.
Ja galvassāpes primāras (izmeklējumos novirzes neatrod)- jādodas pie psihoterapeita vai psihosomatiskās medicīnas speciālista, var būt nepieciešama arī fizioterapija, savukārt ģimenes ārsts, neirologs vai algologs nodrošinās medikamentozo ārstēšanu.
Tomēr galva turpina sāpēt..
Neskatoties uz plašām izmeklēšanas un ārstēšanas iespējām, daudzi cilvēki joprojām turpina ciest, kavēt darbu, ierobežot ikdienas aktivitātes galvassāpju dēļ. Kāpēc tā? Viens no iemesliem varētu būt psiholoģisko faktoru neiekļaušana ārstēšanā. Recepti zālēm iegūt ir samērā viegli, bet ko darīt ar stresu? Vai iespējams „dzīvot mierīgi”?
Psihosomatiski pacienti ķermeni ārstējošam mediķim (ģimenes ārstam, neirologam) ir grūti pacienti, ārsts nereti jūtas bezspēcīgs, jo viņa nozīmētā terapija nepalīdz vai palīdz tikai kādu laiku, ārsts var šaubīties par savu kompetenci vai veikto izmeklējumu nekļūdīgumu (t. i., par kolēģu kompetenci). Gadās, ka dārgas pārbaudes tiek veiktas atkal un atkal cerībā kaut ko atklāt, dažreiz pacienti tās uzstājīgi pieprasa. Šoreiz strupceļā nonākuši abi. Ieteikums doties pie psihoterapeita ir izeja no tā.
Uzzinot, ka sāpju iemesls meklējams psihē, daļa cilvēku jūtas atviegloti, daļa- pārsteigti un neticības pilni, daļa sadusmojas un noraida šādu izskaidrojumu.
Tie, kas dodas pie psihoterapeita, pat ja šaubās par vizītes lietderību, ir gudri un apveltīti ar veselīgu pašapziņu, viņiem ir drosme atzīt savas emocionālās grūtības. Tomēr bieži tas ir grūts solis. Ir arī tādi, kas visu par sevi zina un saprot, bet netic, ka viņiem var palīdzēt, patiesībā nav spēka vai bail uzdrīkstēties.
Sava nozīme ir arī naudas jautājumam, jo izmaksu smagums gulstas un slimo cilvēku un viņa tuvinieku pleciem. Tas var atturēt no psihoterapeita apmeklējuma. Tomēr liekot svaru kausos par zālēm, citu speciālistu vizītēm un izmeklējumiem iztērētos līdzekļus un arī laiku, darba kavējumu dēļ nenopelnīto, dzīves kvalitātes zaudējumu, aina mainās. Veselība vienmēr prasīs ieguldījumus.
Dažreiz cilvēks jūtas bezspēcīgs to notikumu, arī slimību priekšā, kas ar viņu piemeklē, mēdz būt, ka dzīves norises šķiet nepelnītas un netaisnīgas, bet laiks rit, un attālums sniedz citu skatupunktu, priekšā atklājas jauns pagrieziens, atveras kādas durvis, īpaši tad, ja izdodas sevī kaut ko pārvarēt. Lai galvassāpes- gan primāras, gan sekundāras, gan viegli pārvaramas, gan grūti ārstējamas, stipras un mazāk traucējošas- nav šķērslis Jūsu ceļā!