Izdegšanas sindroms ir fiziskā un garīgā izsīkuma stāvoklis, kad cilvēka spējas strādāt ir izsmeltas un nogurumu vairs nevar ignorēt.
Izdegšana pielavās pamazām, sākumā cilvēks jūt, ka mainās ierastais darba ritms, pienākumu izpilde prasa vairāk spēka un pēc tam ir lielāks nogurums, no emocionālām reakcijām šīs pārmaiņas visbiežāk pavada satraukums, neapmierinātība. Tad cilvēks adaptējas šai situācijai, atrod veidu, kā to izturēt, ārēji var likties, ka viss ir kārtībā, taču tas prasa pārāk lielu spēka patēriņu, viss organisms strādā saspringi un enerģijas rezerves izsīkst. To var salīdzināt ar pastaigāšanos, nesot smagu somu, no malas nepateiksi, cik soma smaga un cik ilgi vēl cilvēks to varēs panest, bet rokas arvien vairāk nogurst. Ja pārslodze nav ļoti liela un ir labas kompensācijas iespējas (hobiji, kas sniedz prieku un aizmiršanos, labi draugi, nav mazu bērnu vai slimu ģimenes locekļu, kas prasa rūpes un uzmanību), šī fāze var turpināties samērā ilgi, pat vairākus gadus. Tad seko gan fizisko, gan psihisko spēku izsīkums, dekompensācija, smags stāvoklis, ko pamana arī apkārtējie.
Par spēku izsīkumu liecina pastāvīga noguruma sajūta un bezcerība, garastāvoklis ir nomākts, cilvēks kļūst viegli aizkaitināms. Pasliktinās attiecības ar citiem, viegli var sastrīdēties, sīkumi iegūst pārspīlētu nozīmi. Daļai cilvēku parādās tendence uzņemties vairāk pienākumu, kā viņi spēj izpildīt, daļai- tieksme izvairīties no darba, daļa ņem darba problēmas „līdzi uz mājām”. Pasliktinās miegs, tas vairs nedod spirgtuma, atpūtas sajūtu. Samazinās intereses, neko vairs negribas darīt, nekas nesniedz prieku, kļūst grūti koncentrēties un pieņemt lēmumus. Runājot par veselību, var parādīties dažādas sāpes (galvas, muguras, vēdersāpes), paaugstināties vai pazemināties asinsspiediens, saasināties hroniskas slimības, viegli var saaukstēties.
Izdegšanai vairāk pakļauti
Izdegšanas sindromam vairāk pakļauti palīdzības sniegšanas profesiju pārstāvji – psihologi, ārsti, policisti, ugunsdzēsēji, sociālie darbinieki, kam savā darbā daudz iznāk saskarties ar cilvēku ciešanām.
Arī tie, kam ikdienā darbs ar cilvēkiem- skolotāji, menedžeri, uzziņu dienestu darbinieki, pakļauti lielākam riskam. Piemēram, apkalpojošās sfēras darbinieki ir situācijā, kad jāpacieš klientu pārmetumi un dusmu uzbrukumi, pašiem paliekot mierīgiem, ieturētiem, laipniem.
Vēl vienu riska grupu veido radošo profesiju pārstāvji un uzņēmumu vadītāji.
Apdraudēti ir arī jaunie speciālisti, cilvēki, kas sāk strādāt jaunā darbavietā, kas strādā maiņu darbu, īpaši, ja ir naktsmaiņas.
Runājot par izdegšanu, nozīme ir gan katra personības īpašībām, gan situācijai darbavietā.
Apstākļi darbavietā, kas veicina darbinieku izdegšanu
Augsts atbildības līmenis, īpaši kopā ar zemu atalgojumu vai zemu morālo novērtējumu, vai zemu profesijas prestižu sabiedrībā.
Neskaidri un mainīgi darba nosacījumi- nav īsti skaidrs, kas jādara, kurš par ko atbild, nav zināms, kāda situācija būs rīt. Savstarpēji nesavienojamas prasības
Sliktas attiecības starp darbiniekiem, var būt tā, ka kāds tiek padarīts par „grēkāzi”, kuru vaino visās nebūšanās.
Sliktas attiecības starp darbiniekiem un vadītājiem, par maz padomu un atbalsta, neieinteresētība personāla grūtības.
Ja no izdegšanas sindroma cieš vairāki darbinieki, tad tas ir nopietns signāls vadībai. Šāda situācija ir nekavējoties jāaptur, jāizanalizē (vislabāk sapulcinot darbiniekus un izrunājoties par viņu grūtībām) un jāmēģina novērst vai mazināt darbinieku pārslodzes iemesli.
Personības iezīmes, kas veicina izdegšanu:
Ne visi cilvēki vienādi pakļauti spēku izsīkumam, daži spēj izturēt lielu slodzi, citi ātri nogurst, vieni grūtības uztver kā izaicinājumi, citi no tām baidās. Šeit aplūkošu tās iezīmes un rakstura īpašības, kas mazina cilvēka darbaspējas un izturību.
Zema pašcieņa, mazvērtības izjūta, neticība saviem spēkiem.
Tendence uz sacensību un konkurenci, grūtības veidot uz sadarbību un savstarpēju uzticēšanos balstītas attiecības.
Atbalsta trūkums, grūtības prasīt un pieņemt palīdzību.
Sava noguruma ignorēšana.
Grūtības teikt „nē”, tendence uzņemties vairāk pienākumu, kā spēj izpildīt.
Problēmas, kas saistītas ar atpūšanos. Hobiju trūkums.
Dzīves pieredzes nozīme (agrāk pārvarētas grūtības dod spēku).
Dzīves situācija nozīme- ja ir problēmas ģimenē, slimi bērni, sliktas attiecības ar cilvēkiem, daudz nepatīkamu pārdzīvojumu citās dzīves sfērās, tas mazinās spējas tikt galā vēl ar darba grūtībām.
Ko darīt, ja jūtat, ka spēku izsīkums lēnām pielavās
Ja problēmas vairāk saistītas ar darbavietu (no izdegšanas cieš vairāki darbinieki, cilvēkam citās darbavietās līdzīgu grūtību nebija), tad jāgriežas pie uzņēmuma vadības, lai panāktu sev labvēlīgas pārmaiņas. Ja tas nedod vēlamo rezultātu, tad visloģiskākā rīcība būtu- mainīt darbavietu, diemžēl patreizējā ekonomiskajā situācijā, tas var būt sarežģīti, un darbinieks nokļūst relatīvā bezizejas pozīcijā. Izmisuma pozīcijā var nokļūt arī viss uzņēmums, kad, lai izdzīvotu un turpinātu pastāvēt, ir jāiztur ļoti lielas grūtības.
Ko te varētu darīt- svarīgi ir izvērtēt situāciju un atdalīt būtisko no nebūtiskā, svarīgus darbus, no tiem, ko var atlikt, deleģēt citiem, izpildīt ne tik labi (uz 4, nevis uz 10). Šeit var palīdzēt skats no malas, tāpēc es ieteiktu aprunāties ar kādu kolēģi, draugu, varbūt ar psihoterapeitu.
Meklēt un pieņemt visu iespējamo atbalstu, cik iespējams, nepaturēt negatīvas emocijas sevī (izkratīt sirdi uzticamam cilvēkam, domās izlamāt dusmīgu klientu u.t.t.).
Kārtīgi atpūsties. Darīt to, kas palīdz relaksēties, patīk, iepriecina- vienam tā var būt pastaiga brīvā dabā, sēņošana, citam- iešana pirtī, baseina apmeklējums, vēl citam- laba grāmata, kino, teātra izrāde. Darba spriedzi var arī izdziedāt, izdejot, izlādēt sporta zālē.
Ļoti laba profilakse ir darba likumdošanā ietverto garantiju ievērošana- strādāt 8 stundas diennaktī 5 dienas nedēļā. Pēc darbalaika beigām atstāt visu kā ir un iet mājās. Izmantot pusdienas pārtraukumu, un tajā baudīt maltīti, nepadarīto atstājot darbavietā. Un obligāti doties ikgadējā atvaļinājumā!
Jaunu redzējumu var dot pārdomas par atbildības sadalīšanu, apzinīgiem cilvēkiem ir tendence padarīt visu un padarīt ļoti labi, reizēm sajaucot darba devēja problēmas ar savējām. Ja laika vai resursu trūkuma dēļ kaut nepaguvāt padarīt, tā ir darba organizācijas, nevis jūsu problēma.
Apdomāt, kas briesmīgs notiks, ja kaut ko nepaveiksiet, reizēm var atklāt, ka mēs pārspīlējam, baidoties no dramatiskām sekām.
Ja priekšplānā izvirzās personības faktori (citi cilvēki ar līdzīgu noslogojumu necieš no izdegšanas; spēku izsīkums agri vai vēlu iestājas, lai ko cilvēks pasāktu), tad izsīkuma pazīmes ir signāls, ka nopietni jāpievēršas sev, savai veselībai, savam dzīvesveidam, raksturam.
Vislabāk būtu griezties pie psihoterapeita, jo psihoterapija ir vienīgā ārstēšanas metode, kas ietekmē personību, tā palīdz iepazīt sevi, saprast, kas tad ir grūtību pamatā (kāpēc ir grūti teikt „nē”, kas izraisa pazeminātu pašnovērtējumu, kas traucē uzticēties citiem, atpūsties, kas uztur vajadzību vienmēr būt vislabākajam u.t.t.) un atrast risinājumu.