Dzīvesprieks

2011. gada 9. janvāris

DzīvesprieksPrieku rada došanās uz mērķi, un mērķis var būt jebkāds- gan brīvdienu brauciens uz Siguldu, gan augstākā izglītība, gan automašīnas iegāde. Pats mērķa izvirzīšanas un grūtību pārvarēšanas process sniedz labsajūtu un patīkamu uzbudinājumu, protams, arī mērķa sasniegšana, uzvaras gūšana, īpaši- uzvaras pār sevi, ja ir pārvarēts kaut kas, kas biedējis, ticis ilgi atlikts vai vispār licies nepaveicams.

Ja cilvēks izvirza un mēģina sasniegt sev nozīmīgus mērķus, realizē savas personības potenciālu, piepilda savas spējas, talantus, tad dzīve viņam sagādā prieku, liekas interesanta un iespējām bagāta.

Prieka avots ir arī saskarsme, attiecības ar citiem cilvēkiem. Cilvēks jūtas atpūties pēc izsmiešanās jautrā kompānijā, piepildīts pēc diskusijām par politiku, mākslu, vēsturi. Mēs esam piedzīvojuši, kā saruna ar nepazīstamu cilvēku veikalā vai pretimnācēja smaids uzlabo garastāvokli. Daudzām sievietēm ir vajadzība no sirds izrunāties ar draudzeni, vīriešiem- pasēdēt pie alus glāzes „veču kompānijā”. Nepatikšanu un raižu pārrunāšana ar uzticamu klausītāju sniedz atvieglojumu un mierinājumu.

Prieks liek atslābt gan ķermenim, gan dvēselei, mēs tā kā paceļamies uz augšu gan ārēji (paceļas mutes kaktiņi, iztaisnojas pleci), gan iekšēji un jūtamies kļuvuši vieglāki, ik tā smagums būtu novēlies no pleciem. Prieks paceļ spārnos.

Prieks paātrina izveseļošanās procesu slimajiem un palielina cilvēka spēju pārvarēt grūtības.

Prieks izraisa spēka un enerģijas pieplūdumu, palielina spontanitāti (priecīgā noskaņojumā dzimst un tiek realizētas daudzas, nereti pat neprātīgas idejas).

Priecīgs cilvēks jūtas mīlēts, vajadzīgs, saskaņā ar sevi un pasauli, viņš jūt, ka nedzīvo velti, ka dzīve ir piepildīta.

Mazliet par prieka trūkumu

Līdzīgi kā ēšana remdē izsalkuma sajūtu un sniedz sātu, komunikācija sniedz dzīvesprieku. Apātija var būt signāls, kas rāda, ka kaut kā pietrūkst attiecībās ar citiem vai ka pietrūkst pašu attiecību, skumīgums var liecināt par saskarsmes nabadzību.

Nomāktība un dzīves veltīguma izjūta nemanāmi var piezagties, ja mēs baidāmies uzdrīkstēties vai realizējam mērķus, kas svarīgi citiem (vecākiem, sievai, vīram u.t.t), nevis pašam, pat neskatoties uz ievērojamiem sasniegumiem.

Izlutināti bērni ir mazāk priecīgi kā citi, jo vecāki daudz ko dara savu lolojumu vietā, gribēdami pasargāt no grūtībām uz neizdošanās, taču tādā veidā viņi laupa bērniem varēšanas sajūtu, mērķa sasniegšanas prieku un lepnumu par sevi.